Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Tiesību prakse

31. Jūlijs 2012 /Nr.31 (730)

Slēgtas tiesas sēdes materiālu publiskošana un privātās dzīves aizskārums
Latvijas Republikas tiesībsarga Jura Jansona 2012. gada 29. jūnija atzinums
Pārbaudes lietā
Nr. 148-5D/2010
12 komentāri
Juris Jansons
tiesībsargs 

2010.gada 8.jūnijā Tiesībsarga birojā tika saņemts Jūsu iesniegums (reģistrēts ar Nr.xxx), kurā norādījāt, ka 2010.gada maijā izdotajā A.Grūtupa grāmatā "Maniaks" autors, publiskojot slēgtā tiesas sēdē izskatītus materiālus, ir pārkāpis A.B. garantēto privātās dzīves neaizskaramību, kā arī aizskāris viņas cieņu un godu. Izskatījis minēto iesniegumu, tiesībsargs pamatojoties uz Tiesībsarga likuma 24.panta otro daļu, ierosināja pārbaudes lietu, lai ...

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
0
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (12)
12 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
ko nu
6. Augusts 2012 / 10:44
0
ATBILDĒT
Katra autora darbs ir vispirms viņa galvā,un tikai pēc tam tiek izlikts uz papīra. Tad nu spriediet paši,kas ir šī \"autora\" galvā.

Tā vien šķiet,ka šī grāmata sagādā baudījumu noteiktas kategorijas ļautiņiem.
hmmm to Armands
2. Augusts 2012 / 17:39
0
ATBILDĒT
kas attiecas uz personiskās dzīves neaizkaramību - tad, ja nav saņemta piekrišana no radiniekiem, nav nekādas tiesības publiskot ar visiem izmeklēšanas materiāliem upura vārdus un nežēlīgās izdarības.

ieteikti izlasīt rakstus par Albertu Fišu (Albert Fish),kas tiek uzskatīts par hanibala lectora prototipu tieši no psiholoģiskā raksturojuma (neizrādot nekādas emocijas par nodarījumiem) pat šajos izmeklēšanas materiālos ievērojot cietušo un to radinieku emocionālo stāvokli, netiek aprakstītas baisās detaļas.
hmmm
2. Augusts 2012 / 17:28
0
ATBILDĒT
saku arī paldies par recenzijas norādi, pirms tam interesēja šī grāmata, nu saprotu, ka nemaz neinteresē. nožēlojami, ka atkal iestājas princips - visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, bet citi ir vienlīdzīgāki. nu ne no juridiskā, ne no ētikas, ne no socālām normām - nav nekāda attaisnojuma publicēt upuru vārdus, fiksētos milicijas materiālus....pats interesantākais, ka ja šo grāmatu uzskata, kā zinātnisku pētniecības darbu - tad salasoties šādas atziņas, var rasties n-tie Stasiki, kas ņems vērā autora \"pamācības\". salīdzinājums ar Bodlēru ir nevietā - Bodlērs savos darbos neaprakstīja nevienu manipulāciju ar cilvēka ķermeņiem no perversiem tipiem un neievietoja personu zīmējumus. Bodlērs vien veica aprakstu un jāsaka literāri smalki, vārdos visu neaprakstot, bet raisot iztēli.
Magone
1. Augusts 2012 / 17:43
0
ATBILDĒT
Paldies, par norādi. Izlasīju http://www.satori.lv/raksts/3474. Sapratu, cik mūsu sabiedrībā daudz ir slimu cilvēku, kuri to ar interesi pērk, lasa, nesaskata ētikas pārkāpumus... Pati nebiju lasījusi. Grāmata veltīta autora mātei?! Nav komentāru.
Armands
1. Augusts 2012 / 17:41
0
ATBILDĒT
1. Ne velti ieteicu salīdzinājumam Bodlēra un Rozīša prāvas. Salīdzinājums starp Bodlēru un Grūtupu daiļrades vērtību/nevērtību pēc jebkādiem kritērijiem ir gaumes jautājums, un, kā zināms, par gaumi nestrīdas, par gaumi kaujas. ;-) Es to biju domājis pavisam citā gaismā. Proti, arī toreiz rakstnieku oponenti norādīja, ka šo autoru literatūra ir sabiedrībai kaitīgai un tāpēc aizliedzama, bet autors sodāms. Arī Jūsu rakstītajā komentārā es lasu šādas noskaņas; protams, atvainojos, ja esmu kļūdījies un pārpratis. Ar to es vienkārši gribēju pateikt, ka katrā laikā un vietā ir sava izpratne par pieļaujamo un nepieļaujamo. Ja ar šā brīža acīm raugāmies uz Bodlēra un Rozīša oponentiem, tad pieņemu, ka lielākajai daļai mūsdienu cilvēku nebūtu saprotami oponenti iebildumi, jo mūsdienās daiļrade ir, ja tā var teikt, daudzreiz \\\"jaudīgāka\\\". Es, būdams liberālis ar ticību katra cilvēka personiskai spējai un atbildībai izsvērt, kas ir labs, kas ļauns, uzskatu, ka cilvēkiem pašiem ir tiesības izvēlēties, ko lasīt, un patstāvīgi izlemt, vai lasītais ir tā vērts, lai tam veltītu savu laiku.

2. Kas attiecas uz dokumentālo literatūru, vēsturisko notikumu aprakstiem un tajos iesaistīto personu tiesībām uz personīgās dzīves neaizskaramību, ir vairāki būtiski jautājumi. Viens no tiem ir, cik ilgi pastāv cietušās vai iesaistītās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību? Vai šīs tiesības pastāv arī pēc konkrētās personas nāves? Vai slēgtā tiesas sēdē skatīta lieta, pilns spriedums šajā lietā un citi lietas materiāli ir nepieejami uz mūžīgiem laikiem, ja tajā pašā laikā pat valsts noslēpumu saturošai informācijai ierobežota pieeja ir terminēta no 5 līdz 75 gadiem; pēc šī termiņa notecēšanas informācija ir vispārpieejama sabiedrībai? Ir pieejami vēsturiski pētījumi/dokumentālā proza, piemēram, par to pašu pāvestu seksuālo dzīvi (latviešu valodā gandrīz vienlaikus lasīju Kothorna \\\"Pāvestu seksuālo dzīvi\\\" un Dafija \\\"Svētie un grēcinieki: pāvestu vēsture\\\"), kur visai detalizēti aprakstītas atsevišķu pāvestu izdarības. Vai iesaistītajām personām, kuras diezgan bieži ir precīzi aprakstītas un tāpēc identificējamas, tāpat kā ir identificējami šo personu šobrīd dzīvie pēcnācēji, ir tiesības uz personīgas dzīves neaizskaramību vai tā tomēr ir kļuvusi tikai par vēsturi, par notikumu? Var atrast un ir brīvi pieejama veselu virkne daudz svaigāku notikumu un personu aprakstu.

3. Runājot par konkrēto lietu, domāju, ka lielākajam vairumam grāmatas lasītāju un arī nelasītāju nebija ne jausmas, kas šobrīd ir grāmatā aprakstītā cietusī sieviete, kura cēla prasību. Tikai ar tā laika notikumiem tieši un netieši saistītās personas, piemēram, izmeklēšanas darbinieki un sievietes radinieki prasītāju identificēja ar grāmatā aprakstīto cietušo sievieti, bet šī identificēšana bija notikusi ar paša nozieguma izdarīšanas brīdi un grāmatas publicēšana to nemainīja, jo tas jau tāpat bija zināms. Šoreiz jāsaka, lai cik tas arī nebūtu kādam nepatīkami, ka tieši ar prasības celšanu tiesā prasītāja gan grāmatas lasītājiem, gan nelasītājiem tika identificēta ar konkrēto cietušo personu. Līdz prasības celšanai neviena nesaistīta persona prasītāju nekad nebūtu identificējuši ar grāmatā aprakstīto cietušo personu. Vēl jo vairāk, prasība taču tika izskatīta atklātā tiesas sēdē.
Ivars
1. Augusts 2012 / 15:34
0
ATBILDĒT
1. Man nav nekādu grūtību izšķirties starp Grūtupa kunga izpausmes brīvību un cietušās tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Vārda un uzvārda iekļaušana grāmatā nekādā veidā nepaplašināja lasītāja spējas uztvert māksliniecisko tekstu (kā Jūs to iedomājieties?). Vispār izbrīnu izraisa tas, ka pieauguši cilvēki runā par Grūtupa k-ga mākslinieciskajām izpausmēm, kad ir skaidri redzama vienkārša nevērība \\\"ai ko tā vecene tur ņemās\\\", kas par nožēlu raksturīga cilvēkiem, kas diendienā strādā/strādāja ar attiecīgo kategoriju lietām. Salīdzinājumu starp Bodlēru un šo snuff literatūru bija jāuztver kā joku, vai ne?

2. Piedodiet, ja izklausījos augstprātīgs, vārds \\\"vidējais\\\" bija domāts kā matemātisks termins, norādot, ka statistiski vidējam Latvijas iedzīvotājam ir interese (pat ļoti spilgta, ņemot vērā to, ka grāmatas bezmaksas dalīšanas laikā dāmas un kungi gandrīz viens otru nomušīja lielās lasītkāres dēļ) par šāda satura literatūru. Pilnīgi pretēji, mēs varam redzēt, ka visaugstākās raudzes Latvijas juristiem, līdz kuriem man ir tāls ceļš ejams gan profesionālajā, gan arī, neapšaubāmi, cilvēciskajā ziņā, ir tik ļoti ieinteresēti ieskatīties pasaulē, kas atrodas aiz morga durvīm.



Vispār par šo tēmu ļoti labi izteicās Valdis Felsbergs rakstā \\\"„MANIAKS”. VAI TOMĒR TIKAI ZAGLIS?\\\" http://www.satori.lv/raksts/3474
Armands
1. Augusts 2012 / 12:12
0
ATBILDĒT
Esmu pārliecināts, ka cenzūra kādu laiku mūsu valstī ir aizliegta, tāpēc uzskatīt, ka kaut ko publicēt ir aizliegts tikai tāpēc, ka kāda ieskatā sabiedrībai par to nav jāzina, nebūtu ne demokrātiski, ne tiesiski. Cita starpā, silti iesaku par cenzūru palasīt tā paša Grūtupa \\\"Tiesāšanās kā māksla\\\" aprakstītās Šarla Bodlēra un Pāvila Rozīša prāvas.

Tajā pašā laikā piekrītu Jura viedoklim, ka autora mākslinieciskā brīvība beidzas tur, kur sākas citas personas aizsargājamās tiesības un intereses. Šajā konkrētajā gadījumā runa ir par samērīgumu starp Grūtupa kunga kā autora mākslinieciskās izpausmes brīvību un noziegumā cietušās personas tiesībām uz privāto dzīvi un goda un cieņas aizsardzību. Man personīgi nav viegli izšķirties, vai Grūtupa kungs ir vai nav aizskāris cietušās tiesības un intereses, bet katrā ziņā ar interesi sekošu gan apgabaltiesas, gan Senāta, gan, iespējams, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem.

PS. Jūsu viedoklim par vidējā latvieša slimīgo interesi nevaru piekrist. Pirmkārt, tas skan diezgan augstprātīgi no Jūsu puses, jo Jūs sevi, acīmredzot, pie vidējā latvieša kategorijas nepieskaitāt, bet droši sevi vērtējāt kā augstākās raudzes latvieti. Otrkārt, pat ja Jūsu viedoklis ir pamatots, cēlonis vidējā latvieša slimīgajai ziņkārei nav meklējams Grūtupa grāmatās, bet gan pavisam citur.
Juris
1. Augusts 2012 / 10:11
0
ATBILDĒT
Tas nav atkarigs tikai no autora, jo ari vinam, dzivojot tiesiska valsti, ir jaievero zinami pienakumi un ierobezojumi, kas izriet no citu cilveku tiesibam un likumigam interesem. Bez tam, lai ka ari sabiedribai gribetos zinat to vai sito, tas interesei ir jabut pamatotai un samerigai. Nepietiek tikai ar pliku zinkari, lai attaisnotu brutalu personisku detalu publiskosanu.
Arkls
1. Augusts 2012 / 09:57
0
ATBILDĒT
Uz to visu var skatīties no cita leņķa. Spriedumam ir likuma spēks. Spriedums kaut kādā mērā (letālā vai neletālā)ierobežo cilvēka pamattiesības. Sabiedrībai ir tiesības zināt, kāpēc konkrētās personas darbība (nodarījums) ir izpelnījies konkrēto sankciju. Atbildēt uz „kāpēc” tā īsti nevar tikai ar sausu faktu uzskaitījumu – vajadzīgs arī emocionālais fons. Cik spilgti šo emocionālo fonu iekrāsot, ir atkarīgs no autora.
Ivars
1. Augusts 2012 / 09:27
0
ATBILDĒT
Nevarētu teikt, ka pieprasījums ir vienīgais kritērijs tam, vai kādu darbu ir jāpublicē. Protams, ka vidējais latvietis ar prieku palasīs par izvarošanām un citām šausmām un jo vairāk detaļu jo labāk. Domājams, ka arī bērnu pornogrāfija būtu visnotaļ populāra.
Armands
31. Jūlijs 2012 / 16:52
0
ATBILDĒT
Pirmkārt, Grūtupa kunga aprakstītie notikumi un personas ievērību jeb, kā Jūs rakstāt, popularitāti bija guvuši pirms Grūtupa kungs tos aprakstīja grāmatās.

Otrkārt, pienesums sabiedrībai no šo notikumu un personu apraksta, manuprāt, ir visnotaļ liels kā no vēsturiskās, tā no juridiskās perspektīvas. Man personīgi ļoti labs un interesants kā no cilvēciskā, tā no profesionāli juridiskā viedokļa šķita Veras Zasuļicas, Alfrēda Dreifusa un Andrieva Niedras prāvu apraksts, kā arī \\\"Ešafots\\\" par vācu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā.

Treškārt, ja sabiedrībai Grūtupa kunga grāmatas nebūtu vajadzīgas (nešķistu interesantas), tad tās nepirktu. Ja pērk, tātad interesē (cik zināms, lielākā daļa grāmatu ir izpārdotas un šobrīd vairs nav nopērkamas).
Magone
31. Jūlijs 2012 / 12:03
0
ATBILDĒT
Man nav saprotams, kāds pienesums sabiedrībai ir no šādām grāmatām. Kaupēns, Rogoļevs, vēl autors varētu uzrakstīt par Breivīku. Agrāk bija grāmatu sērija \"Ievērojamu cilvēku dzīve\", kur tika rakstīts par cilvēkiem, kas ko dzīvē sasnieguši. Mēs varētu ieviest grāmatu sēriju \"Kretīnu dzīve\", kuru rakstītu Grūtupa kungs, lai padarītu šos cilvēkus populārus, kas laikam patiesībā arī ir mērķis, kādēļ viņi pastrādā šādus noziegumus, jo ar saviem darbiem popularitāti nespēj iegūt.
visi numura raksti
Dina Gailīte, Magda Papēde, Frānsiss Garijs
Intervija
Autortiesību izaicinājums: kā digitālajā laikmetā finansēt kultūru  
Autortiesību aizsardzības un autoru atlīdzības jautājumi Latvijā burtiski pēdējā gada laikā strauji izrāvušies ārpus nozares ekspertu uzmanības loka un kļuvuši par plašas sabiedrības apspriešanas objektu, jo īpaši saistībā ...
Gatis Litvins
Notikums
Sociāli atbildīgā valstī nav pieļaujama kolektīva sodīšana  
25.–27. jūlijā notika ikgadējais Publisko tiesību institūta rīkotais konstitucionālās politikas seminārs "Bīriņi 2012". Katru gadu tajā pulcējas juristi un citu profesiju pārstāvji, lai diskutētu par dažādiem konkrētajā laikā ...
3 komentāri
Fēlikss Cielēns
Domu mantojums
Baltijas Federācija
Roberts Pukenis
Skaidrojumi. Viedokļi
Igaunijas, Latvijas un Lietuvas federatīvās valsts izveidošanas nepieciešamība
Šī raksta mērķis ir diskutēt par iespēju izveidot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas federatīvo valsti (turpmāk – ILLF), analizējot to sekmējošos faktorus un reālpolitisko situāciju. Vispirms tiks mēģināts raksturot triju Baltijas ...
Jānis Pleps
Domu mantojums
Baltijas vienotības ideja Latvijas valststiesiskajā domā
5 komentāri
AUTORU KATALOGS