ŽURNĀLS Numura tēma

Tomēr prasītos izvērstāka un dogmatiski precīza konstitucionālā analīze, jo īpaši, ja raksta nosaukums ir \"Autortiesību aizsardzības konstitucionālie aspekti\". Nav vispār ņemts vērā Satversmes tiesas iztulkojums, ka Satversmes 113. pants aizsargā ne tikai autora personiskās, bet arī mantiskās tiesības. Nav skaidrots, vai un kādā mērā pēc Satversmes tiesas sprieduma datu nesēju lietā uz autortiesībām ir attiecināms Satversmes 105.pants. Šo jautājumu tiesa atstāja neatbildētu, tāpēc autores apgalvojums, ka autortiesības aizsargā Satversmes 105. un 113. panti, šķiet pārāk nekonkrēts. Nav līdz galam pārbaudīts, vai piedāvātā kultūras nodeva ir konstitucionāla, jo rakstā ir norādīts tikai ierobežojumu mērķis (sabiedrības pieeja kultūrai un zināšanām), taču nav analizēts konstitucionālais samērīgums. Visbeidzot, nevar piekrist, ka autortiesību ierobežojumi ir īpašuma piespiedu atsavināšana, jo autortiesības taču tiek saglabātas, lai arī autors tās vairs nevar pilnībā realizēt. Arī šeit būtu palīdzējis Satversmes tiesas spriedums, kurā tiesa pateica, ka autortiesību ierobežojumi ir atzīstami par Satversmes 113. panta garantētās aizsardzības ierobežošanu. Ja autore ir citās domās kā tiesa, tad to vajadzētu pamatot, jo Satversmes tiesa tomēr sniedz autoratīvu un saistošu Satversmes tulkojumu. Un pat tad, ja sekotu autores viedoklim par autortiesību ierobežojumiem kā īpašuma piespiedu atsavināšanu, tad vajadzētu arī ievērot, ka īpašuma atsavināšana ir atļauta tikai \"izņēmuma gadījumos\". Rakstā neparādās, kāpēc neierobežota darbu izmantošana internetā būtu atzīstama par izņēmuma gadījumu un tātad - atbilstošu Satversmei. Kamēr nav atbildēti šie konstitucionālie jautājumi, liekas pāragri diskutēt par to, kas un kā iekasēs kultūras nodevu un pēc kādas shēmas sadalāma atlīdzība.

Ideja, ka papildus izmaksas pievienojamas samaksai par interneta pakalpojumiem, neliekas labākais risinājums un izklausās pēc valsts sankcionēta pirātisma par nelielu atlīdzību. Turklāt netiek ņemta vērā subjektīvā situācija – vai un cik ielādē, ko ielādē, kuram tiek piestādīta maksa publiskās vietās utt. Pieejai internetam būtu jābūt nošķirtai no ar interneta starpniecību izmantotajiem pakalpojumiem.

Manuprāt, interneta sadārdzināšana vispār nav ceļš uz priekšu (tāpat kā telekomunikācijām, šiem pakalpojumiem jākļūst lētākiem) – tāda pieeja kavētu visas sabiedrības attīstību (nesamērīgi zaudējumi). Sakarīgāk būtu izstrādāt jau esošās metodes, kā piedzīt no personām, kas nelegāli ievieto autortiesību materiālu internetā (piemēram, aptuveni noteicot ar vienu lejupielādi vai noskatīšanās reizi nodarīto kaitējumu un pareizinot ar noskatījušos skaitu).

Un arī legalizēta mājsaimiecību kratīšana, lai konstatētu ar autortiesībām aizsargātu materiālu atrašanos mājas datorā, būtu ceļš atpakaļ – nevis gala izmantotājs būtu jāsoda, bet persona, kas šo materiālu dara pieejamu.