Vērtējot 29. maijā pieņemtos grozījumus Kriminālprocesa likuma 14. panta trešajā daļā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) judikatūras gaismā, jāsāk ar secinājumu, ka ne Konvencija, ne Tiesas prakse neuzliek valstīm pienākumu definēt prioritāru lietu kategorijas. Šādu kategoriju definēšana pati par sevi arī nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, taču ir svarīgi izprast, kāda varētu būt pieņemto grozījumu ietekme uz sistēmu kopumā, proti, jāpārliecinās, ka jaunās normas piemērošana praksē neradīs negatīvas sekas tiesu darba organizācijai citos kriminālprocesos, kuros tiesājamās personas nebauda Kriminālprocesa likuma 14.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes