Juridiskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas apmierināt kreditoru prasījumus, bet veiksmes gadījumā – arī atjaunot maksātspēju. Uz šo mērķu sasniegšanu ir vērsts Maksātnespējas likumā ietvertais regulējums – viss maksātnespējas procesa administratora darbs ir vērsts uz kreditoru apzināšanu, parādnieka mantas apzināšanu un tās atgūšanu, kā arī atsavināšanu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas līdzekļu kreditoru prasījumu apmierināšanai.
Cita starpā kā viens no instrumentiem parādnieka mantas atgūšanai Maksātnespējas likuma 96. panta pirmajā daļā ir noteikts administratora pienākums izvērtēt parādnieka darījumus un celt prasības par darījumu atzīšanu par spēkā neesošiem, ja izpildās šajā pašā pantā noteiktie priekšnoteikumi. Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas formulējums, vērtēts kopā ar Maksātnespējas likuma mērķi, liek domāt, ka šajā normā ir noteikti gadījumi, kuros administratoram nav rīcības brīvības – darījums ir jāapstrīd obligāti. Tomēr tiesu prakse norāda uz tendenci minēto normu izmantot, lai ierobežotu administratora tiesības vispārējā kārtībā uz Civillikuma 1415. panta pamata apstrīdēt darījumus. Proti, ir gadījumi, kad tiesa, pamatojoties uz Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punktu, konstatē noilgumu darījumu apstrīdēšanai, ja apstrīdētais darījums ir ticis noslēgts vairāk nekā trīs gadus pirms parādnieka maksātnespējas procesa pasludināšanas.
Šāda pieeja rada vairākus jautājums. Pirmkārt, ja parādniekam nebūtu pasludināts maksātnespējas process, tas tiesības lūgt darījumu atzīt par spēkā neesošu uz Civillikuma 1415. panta pamata varētu izmantot desmit gadus no darījuma noslēgšanas. Turklāt Maksātnespējas likums tieši neparedz, ka šādi vai citi noilguma termiņi maksātnespējas procesa pasludināšanas gadījumā tiek apturēti vai uzskatīti par notecējušiem, liedzot izmantot attiecīgās tiesības. Otrkārt, nav saskatāms iemesls, kāpēc maksātnespējas procesa pasludināšanai vajadzētu atstāt ietekmi uz šādu tiesību izlietošanu. Tāds ierobežojums nekādā veidā nevar atbilst maksātnespējas procesa mērķim – tas nevis veicina parādnieka mantas atgūšanu kreditoru prasījuma tiesību pilnīgākai apmierināšanai, bet gan neizprotamu iemeslu dēļ aizsargā parādnieka darījuma partnerus.
Iespējams, šāda pieeja ir tikai atsevišķu zemāka līmeņa tiesu kļūda. Tomēr jāatzīmē, ka uz minētā jautājuma aktualitāti ir norādīts jau 2014. gada beigās pēc tiesu prakses apkopojumā iekļautās atsauces uz Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2012. gada 27. decembra spriedumu lietā Nr. PAC-1878.1 Neskatoties uz to, Augstākā tiesa līdz šim joprojām nav sniegusi viennozīmīgu atbildi par darījumu apstrīdēšanu vispārējā kārtībā. Ir arī vairāki neseni Augstākās tiesas spriedumi, kuros ir analizēts Maksātnespējas likuma 96. panta pirmās daļas 2. punkts.2 Taču tajos ir skaidroti tikai atsevišķi normas piemērošanas aspekti, un joprojām nevienā nav skaidri pateikts, vai minētā norma ierobežo administratora tiesības apstrīdēt parādnieka darījumus uz Civillikuma 1415. panta pamata. Tomēr šajā jautājumā steidzami ir nepieciešama noteiktība, vai nu lai administratori pārstātu tērēt laiku šādu prasību celšanai tiesā, vai arī lai tiesas pārstātu atteikties pēc būtības skatīt šādas lietas.
1. Jauja H. Tiesu prakse maksātnespējas procesa lietās par darījumu apstrīdēšanu un zaudējumu piedziņu. Jurista Vārds, 14.10.2014., Nr. 40 (842), 18.-23. lpp.; Maksātnespējas administrācijas skaidrojumi un atziņas. 2008–2014. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 133. lpp.
2. Sk., piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 27. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-177/2015 un Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-146/2017.
