Vārdam ir spēks – reaģējot uz mākslinieka Aivara Vilipsona problēmām ar dzīvokli, kas izrādījies izkrāpts, bet darījumu ķēdes rezultātā nonācis pie labticīga, par noziedzīgu nodarījumu nezinoša pircēja, likumdevējs ir gatavs veidot īpašu kompensāciju mehānismu no valsts budžeta. Tas noteiks valsts pienākumu izmaksāt kompensācijas labticīgiem ieguvējiem, ja to iegādātais nekustamais īpašums kriminālprocesa ietvaros atzīts par noziedzīgi iegūtu mantu un tiek atdots atpakaļ sākotnējam (likumīgajam) īpašniekam. Pavisam vienkāršoti sakot – ja valsts nevar garantēt zemesgrāmatu publisko ticamību, tai jākompensē zaudējumi personām, kas paļāvušās uz zemesgrāmatu ierakstiem.
Sociālajos tīklos likumprojekts, kuru steidzamības kārtībā Saeima pieņēma pagājušonedēļ, jau veicot izmaiņas Kriminālprocesa likuma 360. pantā, ieguvis "Vilipsona grozījumu" vārdu un raisījis arī jautājumu, vai likumdevējs būtu tāpat steidzies, ja šis būtu bijis tikai "kārtējais" nekustamā īpašuma izkrāpšanas gadījums, par kādiem mediji pēdējos gados ziņojuši (kad cilvēki, piemēram, kādu laiku nesaņemot nekustamā īpašuma nodokļa paziņojumu, sāk interesēties un uzzina, ka viņu māja vairs nav viņu māja...), vai arī tomēr šoreiz savu lomu spēlējis upura pazīstamais "vārds".
Lai kā tas arī būtu, protams, ir atbalstāmi, ka beidzot ir sākta problēmas risināšana. Diemžēl tas nebija noticis, neskatoties pat uz Satversmes tiesas norādēm, 2017. gadā izskatot lietu Nr. 2016-07-01 par līdzīgā veidā zaudētu īpašumu, kur konstitucionālo sūdzību bija iesniegusi AS "DNB banka".
Vienlaikus ar iecerētajiem Kriminālprocesa likuma grozījumiem, kas paredzēs valsts pienākumu izmaksāt kompensācijas, tiek plānota darba grupa, kas meklēs sistēmiskus risinājumus nekustamā īpašuma aprites drošības uzlabošanai. Acīmredzot arī tādēļ, lai nekustamā īpašuma izkrāpšana un labticīgā ieguvēja tiesības uz kompensāciju nekļūtu par sava veida "biznesa shēmu" (diemžēl izskan arī šādas prognozes).
"Vilipsona grozījumi" kārtējo reizi aktualizē daudzgadīgo diskusiju par to, cik (ne)droša ir nekustamo īpašumu aprite Latvijā. Jau minētajā Satversmes tiesas lietā viens no ekspertiem – pazīstamais vācu civilprocesuālists prof. Štirners (Rolf Stürner) ar līdzjūtību atzina, ka Latvijā paļauties uz zemesgrāmatu publisko ticamību atšķirībā no citām valstīm nevar, jo "valsts iesaiste un valsts kontrole pār darījumiem ar nekustamo īpašumu nav pārliecinoša un pietiekama, jo, piemēram, trūkst visu nepieciešamo pilnas notariālas autentificēšanas soļu (pārdošanas līgums, nodošana, reģistrācija, pamatojoties uz kopēju lūgumu). Nepastāvot normatīvi regulētai stingrai preventīvai tiesībaizsardzības sistēmai, var būt pieļaujams, ka sākotnējā īpašnieka tiesības uz nekustamo īpašumu prevalē pār labticīgā ieguvēja tiesībām".
Mēģinājumi ieviest Latvijā citās Eiropas valstīs (tai skaitā Igaunijā un Lietuvā) efektīvi funkcionējošus mehānismus nekustamo īpašumu apritē gadiem ilgi nav sekmējušies, un to vietā tikuši radīti dažādi "pusrisinājumi". Piemēram, 2016. gadā no konceptuālajā ziņojumā "Par darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem" piedāvātajiem diviem variantiem ((a) obligātas notariālā akta formas noteikšana nekustamo īpašumu atsavināšanas darījumiem vai (b) nostiprinājuma lūguma un nostiprinājumam nepieciešamo dokumentu nosūtīšana īpašuma tiesību nostiprināšanai) realizācijai tika izvēlēts otrais. Pirmo bija atbalstījis VID, Zvērinātu notāru padome, Valsts policija, Ģenerālprokuratūra, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests. Otro variantu – Tieslietu ministrija, Finanšu ministrija, Pašvaldību savienība, Zvērinātu advokātu padome, Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Darba devēju konfederācija, Ārvalstu investoru padome Latvijā, Komercbanku asociācija, vairākas nekustamo īpašumu attīstītāju biedrības u.c.
Kas piedalīsies topošajā darba grupā un kādus priekšlikumus tā izstrādās – rādīs laiks.