ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nolūks kā griba nākotnē veikt noteiktu darbību

Vispārīgs raksturojums. Kā secināts autora iepriekšējā rakstā, ja nolūks kā tieša nodoma intensīvākais veids visos noziedzīgo nodarījumu sastāvos jāsaprot identiski, bet galvenās grūtības ir tajā, vai, novērtējot konkrēto situāciju, konstatējamas visas tam nepieciešamās pazīmes, komplicētāk ir ar nolūku kā subjektīvās puses papildu pazīmi, jo šeit tam var būt vairākas nozīmes. Kādā nozīmē tas jāsaprot, atkarīgs no noziedzīga nodarījuma sastāva struktūras.

Nolūks kā griba nākotnē veikt noteiktu darbību jāsa­prot tajos sastāvos, kuros aprakstītas divas darbības, no kurām jābūt izpildītai pirmajai, tās izdarīšanas laikā pastāvot nolūkam otro veikt nākotnē.¹ Piemēram, Krimināllikuma (turpmāk – KL) 253.¹ panta pirmajā daļā paredzēta atbildība par narkotisko vielu neatļautu iegādāšanos realizācijas nolūkā. Šis noziedzīgais nodarījums ir pabeigts (juridiskajā nozīmē), ja veikta narkotisko vielu iegāde. Savukārt darbībām, kas tieši vērstas uz nolūka īstenošanu (šo vielu realizāciju), nav jābūt veiktām. Šādam nolūkam ir vienīgi jābūt narkotisko vielu iegādes laikā.

Lai detalizētāk raksturotu nolūka saturu šādas struktūras noziedzīgos nodarījumos, izvēlēts Vācijas StGB 96. pants, kas paredz atbildību tam, kurš iegūst valsts noslēpumu nolūkā to izpaust. Šī noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse izpildījusies, tiklīdz vainīgais ieguvis valsts noslēpumu. Taču nepieciešams, lai šīs darbības būtu veiktas nolūkā izpaust attiecīgo informāciju.²

Raksturojot nolūku šādas uzbūves noziedzīgos nodarījumos, Vācijas krimināltiesību teorijā norādīts: nolūks šeit apzīmē gribu, kas vērsta uz otrās darbības izdarīšanu.³ Ņemot vērā, ka šai nākamai darbībai nepieciešams jauns gribas akts (erneute willentliche TŠtigwerden – vācu val.), nolūks, kas vērsts uz šo darbību, apzīmē vienīgi gribu rīkoties (Handlungswille – vācu val.). Līdz ar to nolūka iztulkošana tieša nodoma nozīmē šeit nav iespējama.⁴ Atšķirība no nolūka tradicionālajā izpratnē ir tajā, ka nenotiek tiekšanās pēc sekām kā izmaiņām ārējā pasaulē, bet gan ir nodomāts veikt noteiktu darbību.⁵

Jautājumā par to, kādas prasības izvirzāmas nolūkam kā gribai nākotnē veikt noteiktu darbību, norādīts tālāk minētais: iespējami gadījumi, kad persona vēl droši nezina, vai nākotnē veiks attiecīgo darbību. Tomēr šī iemesla dēļ ne vienmēr nolūks ir izslēgts.⁶ Gribai rīkoties ir pietiekoši, ja pirmās darbības laikā persona izšķīrusies izdarīt otro, kaut arī viņa to padarījusi par atkarīgu no objektīva, ārpus viņas ietekmes esoša nosacījuma.⁷ Piemērā ar valsts noslēpuma iegūšanu (StGB 96. p.) tas nozīmē, ka šī noziedzīgā nodarījuma sastāvs izpildījies arī tad, ja valsts noslēpums iegūts, lai to izpaustu pie nosacījuma, ja par to tiks saņemta atbilstoša atlīdzība.⁸ Šī pieeja akceptēta arī judikatūrā.⁹

Saskaņā ar Vācijā valdošo viedokli,¹⁰ ja persona nav droša, vai viņa nākotnē veiks noteiktu darbību, nav pamata runāt par eventuālu nodomu, jo attiecībā uz nākotnē personīgi izpildāmu darbību nav iespējams priekšstats par iespējamību eventuāla nodoma izpratnē. Šai ziņā iespējama vienīgi apņēmība (nešaubīgums) vai svārstīgums (nenoteiktība). "Apņēmusies" šai nozīmē ir arī tāda persona, kura nākotnē iespējamo darbību ir saistījusi ar nosacījumu, piemēram, kā rīkosies trešā persona.¹¹

Pieeja, saskaņā ar kuru nolūks nākotnē veikt noteiktu darbību ir arī tad, ja attiecīgās darbības izpildīšana ir saistīta ar nosacījuma izpildīšanos nākotnē, kas nav atkarīgs no izdarītāja gribas, pārņemta no metodes, kas piemērota personas gribas virzības noteikšanai nepabeigtos noziedzīgos nodarījumos.¹² Šī pieeja pamatota ar to, ka apņemšanās veikt darbību ir subjektīvs kritērijs, kas ir neatkarīgs no nodarījuma objektīvās (ārējās) norises nejaušībām, kuras nekad nav izslēdzamas.¹³ Izdarītāja apzināšanās, ka viņa plāna realizācija atkarīga no ārēja nosacījuma – noteiktas situācijas izveidošanās, kāda notikuma iestāšanās vai neiestāšanās – nepadara viņa gribu nedz par nosacītu, nedz par nenoteiktu, jo šādā gadījumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanai nav nepieciešams jauns (galīgs) lēmums, bet gan tikai attiecīgā notikuma iestāšanās vai neiestāšanās, vai noteiktas situācijas konstatēšana. Vairumā gadījumu noziedzīgā plāna realizācija atkarīga tieši no šādiem nosacījumiem, ko izdarītājs nevar ietekmēt. Nebūtu pareizi tikai šīs atkarības dēļ uzskatīt, kas nav galīgas gribas (endgültige Wille – vācu val.) izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Tomēr priekšstats par būtiskiem šķēršļiem vai lielu neskaidrību par kāda notikuma iestāšanos dažkārt var pamudināt personu vēl nepieņemt galīgu lēmumu. Vai konstatējami šādi apstākļi, tas ir fakta jautājums, kas izlemjams, lietu izskatot pēc būtības.¹⁴

Noteikta jeb galīga griba (Vācijā valdošais viedoklis). Ievērojot minēto, saskaņā ar valdošo viedokli nepabeigtos noziedzīgos nodarījumos tiek nošķirtas šādas gadījumu grupas:

– nosliece izdarīt noziedzīgu nodarījumu (Tatgeneigtheit – vācu val.);

– apņemšanās izdarīt noziedzīgu nodarījumu uz apzināti neskaidru faktu pamata (Tatentschluss auf bewusst unsicherer Tatsachengrundlage – vācu val.).

Noteiktas (galīgas) gribas rīkoties (unbedingte Handlungswille – vācu val.) nav tikai pirmajā gadījumā.¹⁵ Piemēram, nav izdarīts zādzības mēģinājums, ja persona ieiet ēkā, lai vienīgi pārliecinātos, vai zādzība vispār izdarāma,¹⁶ jo mēģinājumā (tāpat kā pabeigtā noziedzīgā nodarījumā) nepieciešams nodoms kā galīga izšķiršanās izdarīt attiecīgo noziedzīgo nodarījumu.¹⁷ Tomēr atšķirīgi situācija vērtējama, ja šai brīdī apņemšanās ko nozagt jau notikusi, bet persona paturējusi sev vienīgi tiesības izvēlēties noteiktu priekšmetu vai apņemšanos izdarīt noziedzīgu nodarījumu saistījusi ar notikuma iestāšanos, kas nav atkarīgs no viņas gribas.¹⁸ Piemēram, ja apsūdzētais pieiet pie automašīnas, ko nodomājis nozagt pēc stikla izsišanas, ja vien tā nebūs aprīkota ar īpaši sarežģītām pretaizdzīšanas ierīcēm,¹⁹ notikusi apņemšanās izdarīt noziedzīgu nodarījumu uz apzināti neskaidru faktu pamata. Tāpēc viņš sodāms par zādzības mēģinājumu arī tad, ja automašīnas pārbaudes procesā secina, ka tā nav derīga zādzībai.

Par gribu nonāvēt Vācijas Federālā Augstākā tiesa paudusi šādu viedokli: galīga griba izdarīt slepkavību ir arī tad, ja apsūdzētais plānojis nonāvēt cietušo pie nosacījuma, ja viņa atteiks atjaunot attiecības, jo nozieguma izdarīšana vai neizdarīšana bija atkarīga tikai no noteiktas situācijas izveides, ko apsūdzētais nevarēja ietekmēt, proti, no tā, kā izlems viņa sieva.