ŽURNĀLS Domu mantojums

Latvijā medicīnas tiesības Rietumu tiesību principiem atbilstošu attīstību sāka vien pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Līdzīgi kā Rietumos, arī Latvijā diskusija vispirms aizsākās mediķu aprindās un ietvēra medicīnas ētikas principu apzināšanu. Tā, piemēram, tika pausts uzskats, ka "morāles tradīcijas un ētikas principi, to vidū arī medicīnas ētikas principi, veido vairākus nosacījumus demokrātiskas valsts attiecībās. Tāpēc ētikas principu atjaunošana Baltijā ir ļoti nozīmīgs jautājums".¹ Līdzīgi kā Latvijā jaunas nostājas jautājumā par ārstu un pacientu attiecību ētisko un tiesisko aspektu tiek meklētas arī citās postkomunisma valstīs.² Taču problēmas pacienta pašnoteikšanās jomā joprojām pastāv un aizvien ir aktuāla diskusija par pacienta autonomijas būtību un robežām.

Autore uzskata, ka problēmas pacienta autonomijas principa piemērošanā rodas izpratnes trūkuma dēļ. Valstīs, kas ilgu laiku pavadīja aiz "dzelzs priekškara" un tādējādi nespēja sekot Rietumu filozofijas un tiesiskās domas attīstībai, patlaban bieži vien cenšas steidzīgi pārņemt dažādas tiesību normas, bet ne vienmēr spēj pārņemt izpratni par to, kā un kāpēc tās ir radušās, ko tieši aizsargā un kādas ir konkrēto normu "ēnas puses". Tieši tādēļ ar šo rakstu mēģināts aizpildīt nevis likuma, bet gan izpratnes robus, visupirms pievēršoties filozofijai un medicīnas ētikai, kas praksē vislabāk atklāj pacienta autonomijas būtību.

Ētika kā viena no filozofijas praktiskajām disciplīnām saista filozofijas atziņas ar tiesību normām. Šāds apgalvojums balstīts uz tiesneša Koleridža 19. gadsimta beigās pausto pārliecību, ka ne katra morāles norma paģērē tiesisku pienākumu, bet katrs tiesisks pienākums gan ir balstīts morāles pienākumā.³

Viena no kodolīgākajām definīcijām morāli izprot kā sistēmu, kas apvieno cilvēka uzvedību regulējošās normas un priekšstatus par vērtībām.⁴ Zināms, ka mūsdienu ētika balstās gan gadsimtu vecos morāles priekšstatos (kas laika gaitā attīstās, bet arī bremzē sabiedrisko attiecību attīstību reliģijai nevēlamā virzienā), gan sekulārās filozofijas atziņās, to skaitā arī tā sauktās tautas filozofijas dzīves gudrībā. Filozofijā un reliģijā attīstītās, atklātās, definētās un uzturētās vērtības virza tiesību attīstību, parāda, kādas vērtības ir tik svarīgas, ka tās būtu jāaizsargā arī tiesībās. Tas izskaidro arī tiesiskās atšķirības starp dažādām kultūrām. Viens no populārākajiem mūsdienu ētikas pētniekiem Pīters Singers pamatoti norāda, ka to daudzo gadsimtu laikā, kad kristīgā ticība dominēja Eiropā, kristietības morāles vērtības kļuva par neapstrīdamām Eiropas civilizācijas vērtībām un, lai gan mūsdienās kristietība zaudēja savu nozīmīgo lomu, tās idejas, īpaši cilvēka pārākums par citām dzīvām būtnēm, joprojām ir saglabājušās.⁵ Arī tiesu praksē ir atspoguļots uzskats, ka tieši cilvēks kā garīga un morāla būtne ir uzskatāma par augstāko vērtību.⁶ Šā raksta turpinājumā tiks atspoguļota arī kristīgās ētikas ietekme uz tiesībām.

Autonomijas jēdziens filozofijā

Autonomijas jēdziena vēsturiskā attīstība

Sengrieķu un romiešu domātāji ir pirmie, kas Eiropā sāka diskusiju par cilvēka vērtību⁷ un cilvēka brīvību. Pirmssokrātisti daudz lielāku uzmanību pievērsa sabiedrības un pasaules uzbūvei,⁸ bet Sokrāts īpašu vērību pievērsa arī cilvēka domām un īpaši tikumiem, jo tikumību uzskatīja par brīvības nosacījumu. Dialogā ar Alkiviādu viņš pauž pārliecību, ka netikums ir verga pazīme, savukārt tikumība raksturīga brīvībai.⁹ Tādējādi viņš viens no pirmajiem pauda uzskatu, ka tikums ir brīvības nosacījums, bet šo domu vēlāk attīstīs gan Imanuels Kants, gan Frīdrihs Nīče. Līdzīgi arī Aristotelis pievēršas ētikas zinātnei, to izstrādā, vadoties pēc savas pārliecības, ka netikumīgs cilvēks ir visneizvēlīgākais un vismežonīgākais dzīvnieks.¹⁰

Kristiešu morāles pamatlicējs ir svētais Augustīns, kas dzīvoja 3.–4. gadsimta mijā. Cilvēka galvenā "sastāvdaļa", pēc Augustīna domām, ir dvēsele, savukārt miesa ir nicināma,¹¹ ķermenis novērš cilvēka domas no svētā un pievērš pasaulīgumam, iekārēm un grēkam. Cilvēka griba ir vāja, tā visu mūžu paliek iedzimtā grēka varā, tāpēc brīvā griba ir bīstama, tā ir jāpakļauj Dieva vadībai, Dieva žēlastībai.¹²

Augustīna mācība spēcīgi ietekmēja to zemju filozofisko domu, kur nostiprinājās kristietība, miesa savā ziņā tika apkarota, katrā ziņā tā izpelnījās uzmanību galvenokārt kā ciešanu un grēka avots. Ņemot vērā šo nostāju, ir viegli saprotams, ka kristīgā baznīca iegūst arvien lielāku varu ne vien pār cilvēku dvēselēm, bet arī pār viņu ķermeņiem, jo cilvēkam ir jāiemācās pieļaut arvien mazāku ķermeņa ietekmi uz dvēseles izaugsmi. Tātad reliģija balsta un vada visu cilvēka dzīvi – gan garīgo, gan fizisko, pilnībā pārņemot to savā vadībā.

Vēlajos viduslaikos Dieva vietu cilvēka apziņā un uzvedībā nostiprina Viljams no Okamas: viņš, atbildot uz Akvīnas Toma prātojumiem, uzsver, ka dabisko tiesību avots nav un nevar būt nekas cits kā Dieva nepārprotamās pavēles.