2004. gada 1. maijā Briselē kopā ar deviņiem citiem mastā tika pacelts mūsu sarkanbaltsarkanais karogs. Eiropas kontinents bija kļuvis vienotāks nekā jebkad agrāk. Šķita, ka Jaltā nolemtā pasaules kārtība, kuras sabrukumu veicināja arī Baltijas ceļš un nedaudz vēlāk Berlīnes mūra nojaukšana, ir ne tikai kritusi, bet beidzot arī aprakta. Eiropas Savienība (ES) piedzīvoja savu vērienīgāko paplašināšanos – no sešām dalībvalstīm ar 167 miljoniem iedzīvotāju 20. gadsimta 50. gados tā bija kļuvusi par 25 valstu savienību ar 455 miljoniem iedzīvotāju.
Latvijai ES nes drošību, stabilitāti un ekonomisko izaugsmi. ES arī liek mums saņemties, lai cīnītos pret korupciju. Kā to nesen telekanālam "Arte" atgādināja tā laika paplašināšanās komisārs Ferheigens (Verheugen): "Palīdzēt kandidātvalstīm man kā vācietim šķita morāls pienākums un vēsturiskā taisnīguma atjaunošana." Ne visi bija tik lieli entuziasti. Atcerēsimies nelaiķa Francijas prezidenta Širaka (Chirac) uzrunu Bundestāgam 2000. gadā, kurā viņš aicināja nepārcensties ar austrumeiropiešu mīlestību, sakot, ka "Eiropas integrāciju nevar nolemt ar administratīvu aktu. Integrācija var izdoties vienīgi tur, kur pastāv kopīga identitāte un piederības sajūta Eiropai". Vai tās bija bažas no tā sauktā poļu santehniķa (plombier polonais) vai arī no vecās labās Mitteleuropa atdzimšanas, kādu to pazīstam no Tomasa Manna romāniem, kurā, protams, noteicošā būtu Vācija?
Arī "Jurista Vārds" pavisam nesen grieza savu 20 gadu torti. Žurnāls šīs divas desmitgades Latvijas tiesību telpā ir uzticīgi atspoguļojis galvenās juridiskās debates par ES tiesību problemātiku. Grāmatžurnāls par Latvijas pirmajiem 20 gadiem ES apliecina, ka mums ir izaugusi sava juristu paaudze, kuru akadēmiskās zināšanas un ikdienas profesionālā pieredze ļauj izprast un piemērot ES tiesības nacionālā un Eiropas līmenī. Grāmatžurnāla satura veidošanā un autoru uzrunāšanā neatsveramu atbalstu sniedza Eiropas Savienības tiesību asociācija (ESTA), kura izveidota, lai veicinātu zināšanas un izpratni Latvijā par ES un ES tiesībām. Esam īpaši pateicīgi arī Vispārējās tiesas tiesnesei Ingai Reinei par vērtīgiem padomiem.
Kādi šie 20 gadi ES tiesiskajā iekārtā ir bijuši Latvijai? Jau pirmajā mūsu dalības dienā portāls "Delfi" ziņoja, ka "Latvijas sarkanbaltsarkanais pēc proporcijām atgādinot Austrijas karogu un tāds tur esot plīvojis visu dienu". Vai taisnība izrādījās tiem, kas brīdināja, ka "Eiropa mūs nesapratīs"? Zīmīgi, ka uzreiz pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienības Tiesa (EST) saņēma lietu par Latvijas celtnieku izraisīto sociālo dempingu Zviedrijā. Kiršbergas tiesnešiem bija jāveic sāpīga izšķiršanās – dot priekšroku brīvai darbaspēka kustībai vai arī arodbiedrību izcīnītajām tiesībām, bez kurām ir grūti iedomāties ES līgumos izvirzīto mērķi par augstu sociālo aizsardzību. Vēlākās lietās ar tiešu Latvijas tiesu un iestāžu iesaisti netrūkst piemēru, kur EST ir noteikusi veikt uzlabojumus Latvijas tiesiskajā iekārtā, piemēram, liekot atvērt piekļuvi notāra profesijai citu dalībvalstu pilsoņiem, neļaujot ES pilsoņa izdošanu trešajai valstij vai arī atceļot KNAB lēmumu, ar kuru pirmajā instancē notiesātajam Ilmāram Rimšēvičam tika aizliegts pildīt Latvijas Bankas prezidenta pienākumus.
Pie ieguvumiem no Latvijas tiesiskās telpas pievienošanās ES tiesību sistēmai jāmin, ka ES regulējums ļauj efektīvāk aizsargāt apkārtējo vidi, kā tas izriet no nesenā sprieduma SIA "Sātiņi-S". Visai Latvijas sabiedrībai būtiska ir EST sniegtā apstiprinošā atbilde uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu par iespēju noteikt prasības par valsts valodas lietošanu, pat ja tās ir atzīstamas par ekonomisko pamatbrīvību ierobežojumu. Vai spriedums lietā Boriss Cilevičs u.c. nav labākā atbilde tiem, kuri bažījās, ka Latvijas pievienošanās ES apdraudēšot mūsu valodu un kultūru?
Kādi būs mūsu nākamie 20 gadi? Ir apsveicami, ka Latvija ne tikai atbalsta Ukrainas, Moldovas un citu Eiropas valstu centienus pievienoties ES, bet arī sniedz šīm valstīm reālu, tostarp juridisku, atbalstu. Protams, jāatceras arī Monē (Monnet) raksturojums par Kopienu nevis kā tikai valstu koalīciju, bet gan ciešāka veida savienību, kas apvieno indivīdus, eiropiešus. Cik mēs būsim spējīgi integrēties un kļūt par eiropiešiem savā domāšanā? Atgriezdamās Eiropā, Latvija piekrita Kopenhāgenas kritērijiem ievērot tiesiskumu un cilvēktiesības. Nevaram neievērot, ka mūsu tiesību sistēmas attieksme pret minoritātēm, patvēruma meklētājiem un vardarbības upuriem šo 20 gadu laikā nav kļuvusi priekšzīmīga. Tādēļ nākamajos 20 cerēsim, ka Latvijas tiesību piemērotāji ne tikai centīsies "ievērot" vai "īstenot" priekšrakstus un vadlīnijas, bet aizstāvēs tiesiskumu un pamattiesības ikvienā situācijā, kur tās tiek pārkāptas.