Nostāja pausta kontekstā ar Satversmes tiesā ierosināto lietu par Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6 panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 100.pantam.
Pretēji Tieslietu padomes nostājai Administratīvo tiesnešu biedrība uzskata, ka sabiedrībai ir jābūt pieejamai plašākai informācijai par tiesnesi un par viņa darbību, kura dienesta uzraudzības ietvaros radījusi pamatotas šaubas par atbilstību likumam.
Tiesības saņemt informāciju ir neatņemama demokrātiskas valsts pazīme. Demokrātiskas valsts pazīme ir arī pilsoniska sabiedrība, kas interesējas par procesiem valstī, kurai rūp tiesiska valsts. Ziņas par ierosinātu disciplinārlietu ir signāls par kļūdu tiesu sistēmā, bet informācijas ierobežojumi attiecībā uz tiesneša vārdu, kas iespējams izdarījis dienesta pārkāpumu, raisa neuzticēšanos un šaubas par tiesu varas leģitimitāti.
Vērtējot tiesneša kā fiziskas personas iespējamo aizskārumu ziņu par ierosināto disciplinārlietu izpaušanas gadījumā, ir būtiski ņemt vērā, ka tiesnesis nav jebkurš indivīds valstī. Tiesnesim, lai nodrošinātu uzticēšanos tiesu varai un visas tiesu varas leģitimitāti, ir jāpacieš lielāki ierobežojumi nekā vidusmēra indivīdam.
Disciplinārlietu ierosināšanas tiesības ir tiesu varas amatpersonām un tieslietu ministram, kurām tā jāizmanto objektīvi un atbilstoši mērķim. Kategoriski noraidāms ir arguments, ka informācijas ierobežošana būtu attaisnojama ar bažām par nepamatotu lietu ierosināšanu jeb patvaļu. Šāds arguments tiesiskā valstī nav pieļaujams. Arī tad, ja tiesnešu disciplinārkolēģijai ir bijis atšķirīgs viedoklis par lietu un tā to izbeigusi, vēl vien nenozīmē, ka lietas ierosināšana bijusi patvaļīga, ar mērķi ietekmēt tiesnesi vai tiesas spriešanu.
Disciplinārlietu izskatīšana ir nodota tiesnešu pašpārvaldei un attaisnota ar tiesu varas neatkarības aizsardzību. Taču tas nenozīmē, ka tiesu varas iekšējo kļūdu diagnosticēšanas un labošanas procesam jābūt slēgtam. Tā nav tikai tiesu pašpārvaldes iekšēja lieta.
Arī veids, kādā tiek pasniegtas ziņas sabiedrībai, nav pamats, lai tiesības uz informāciju liegtu. Šeit ir nozīmīga loma pašas tiesu pašpārvaldes kvalitatīvai komunikācijai ar medijiem un sabiedrību tiešā vai pastarpinātā veidā. Piemēram, lietas ierosinātājs var plašāk skaidrot sabiedrībai savu nostāju, kā arī tiesnesis var darīt to pašu. Savukārt Tiesnešu disciplinārkolēģijai būtu aktīvāk jāpaskaidro savu nolēmumu pamatojums un jāpadara tie publiski (arī tad, ja par pārkāpumu piemērotais sods ir izpildīts).
Ierobežojums saņemt informāciju panāk pretēju efektu. Pirmkārt, informācija tiek faktiski iegūta citā ceļā. Otrkārt, tas rada risku, ka informācija tiek izpausta neobjektīvā veidā.
