Senāta Civillietu departaments ir izskatījis atbildētāju iesniegtās kasācijas sūdzības un atcēlis Vidzemes apgabaltiesas spriedumu civillietā par nomas līguma atzīšanu par spēkā neesošu un zaudējumu atlīdzības piedziņu.
No lietas apstākļiem izriet, ka mantojuma aizgādnis, kurš vienlaikus ir viens no trim līdzmantiniekiem, mantojuma masas vārdā bija noslēdzis telpu nomas līgumu par mantojuma masā ietilpstošām nekustamā īpašuma telpām, savukārt nomnieks par šīm pašām telpām bija noslēdzis apakšnomas līgumu. Tā kā nomnieks ilgstoši nebija maksājis nolīgto nomas maksu, abi pārējie līdzmantinieki cēla tiesā prasību pret aizgādni, nomnieku un apakšnomnieku, lai panāktu zaudējumu atlīdzību proporcionāli viņu domājamām daļām no īpašuma. Prasībā vienlaikus tika lūgts atzīt noslēgtos nomas un apakšnomas līgumus par fiktīviem, jo tie esot noslēgti par nepamatoti zemu cenu un ar nolūku apgrūtināt prasītājiem piekrītošo mantojuma masu, kā arī aizgādnis to noslēgšanu prettiesiski neesot saskaņojis ar bāriņtiesu.
Rīgas pilsētas tiesa daļēji apmierināja prasību un atzina nomas līgumu par spēkā neesošu kā neatbilstīgu labas ticības principam, kā arī piedzina zaudējumu atlīdzību no aizgādņa. Vidzemes apgabaltiesa, izskatot lietu apelācijas kārtībā, atzina nomas līgumu par spēkā neesošu un norādīja, ka tas aizskar prasītāju intereses, jo nav ticis saskaņots bāriņtiesā un prettiesiski ticis noslēgts uz ilgāku laiku, nekā atbildētājs pildījis mantojuma aizgādņa pienākumus. No aizgādņa tika piedzīti arī zaudējumi nesaņemtās nomas maksas apmērā.
Senāts konstatēja, ka Vidzemes apgabaltiesa ir kļūdaini atzinusi nomas līgumu par spēkā neesošu, jo šādam tiesas vērtējumam nav saskatāms tiesiskais pamats. Kā norāda Senāts, nomas līguma projekta neiesniegšana apstiprināšanai bāriņtiesā nenozīmē, ka līgums tādēļ būtu spēkā neesošs kā likumam pretējs. Vērtējot, vai tiesisks darījums būtu atzīstams par prettiesisku, noteicošā ir attiecīgās darbības un tās mērķa, nevis darījuma dalībnieku iespējamo motīvu juridiskā kvalifikācija. Senāts vērsa uzmanību uz apstākli, ka mantojumā ietilpstoša nekustamā īpašuma iznomāšana pati par sevi nav nedz pretēja likumam vai labiem tikumiem, nedz uz likuma apiešanu vērsta darbība. Arī līguma projekta neiesniegšana bāriņtiesā nerada pamatu atzīt to par pretēju likumam, jo minētais apstāklis attiecas tikai uz darījuma noslēgšanas procedūru, nevis tā priekšmetu. Senāta ieskatā, tiesiskās stabilitātes princips nepieļauj atzīt visu līgumu par prettiesisku un spēkā neesošu tikai tādēļ, ka tas noslēgts uz konkrētu termiņu, jo termiņš ir līguma blakus noteikums jeb nejauša sastāvdaļa. Turklāt mantojuma aizgādņa likumā noteiktais pienākums ir rūpēties par mantojuma saglabāšanu, nevis gūt no tā peļņu, tādēļ nav pamatots arguments, ka aizgādnim bija pienākums censties no mantojuma iznomāšanas gūt lielāko iespējamo labumu.
Senāts arī atzina, ka tiesa nav pienācīgi noskaidrojusi, kā tieši izpaudies un kādā apmērā pierādīts prasītāju ciestais zaudējums, jo tiesas spriedumā visa prasības summa ļoti virspusēji kvalificēta kā peļņas atrāvums, nenošķirot aizgādņa pienākumu nodot mantojuma masas labā saņemto nomas maksu līdzmantiniekiem no pienākuma atlīdzināt neizdevīga līguma noslēgšanas rezultātā atrauto peļņu. Senāta spriedumā papildus uzsvērts, ka atrautās peļņas konstatēšanas priekšnoteikums ir aizgādņa prettiesiska rīcība, kas līdzšinējā tiesas procesā nav tikusi pierādīta.
Lieta SKC-22/2026 (C771682723)