Augstākās tiesas (AT) Civillietu departaments 7. jūnijā atcēla Vidzemes apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīta maksātnespējīgās sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Euro Investment” prasība par zaudējumu piedziņu no uzņēmuma bijušā valdes locekļa.
AT lietu nodeva jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai citā tiesnešu sastāvā. AT spriedumā norādījusi – ja prasība tiek celta pret kapitālsabiedrības valdes locekli par sabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, tad tiesai, izšķirot strīdu, ir jāņem vērā Komerclikuma 169.panta trešās daļas noteikums, kas paredz valdes locekļa pienākumu pierādīt, ka viņa darbības atbilst krietna saimnieka rūpībai, citiem vārdiem, valdes loceklim ir jāpierāda savas rīcības tiesiskums.
Prasītāja - „Euro Investment” – ar prasību tiesā vērsās, jo tās ieskatā, bijušā valdes locekļa prettiesisko darbību rezultātā prasītājai tikuši nodarīti zaudējumi nodokļu administrācijas piemēroto soda sankciju apmērā, t.i., 34 218,36 latu apmērā.
AT lietu izskatīja paplašinātā – 15 tiesnešu sastāvā un līdz ar šodienas spriedumu mainīta judikatūra. Civillietu departaments atkāpjas no līdzšinējā judikatūrā izteiktajām atziņām, ka VID aprēķinātās valsts budžetā iemaksājamās naudas summas (nodokļu parāds, nokavējuma vai soda nauda), kuru samaksa nav veikta kapitālsabiedrības maksātnespējas dēļ, neveido sabiedrības tagadējās mantas samazinājumu, kas ir šķērslis maksātnespējīgā uzņēmuma pret valdes locekli celtās prasības par zaudējumu atlīdzināšanu apmierināšanai.
AT spriedumā atzinusi, ka valdes locekļa prettiesiska rīcība, par kādu izskatāmās lietas apstākļu kontekstā ir pamats kvalificēt atbildētāja bezdarbību, kas izpaudās adekvātu pasākumu neveikšanā, lai mazinātu Valsts ieņēmumu dienesta piemēroto sankciju apmēra palielināšanos (piem., savlaicīgi neiesniedzot tiesā maksātnespējas pieteikumu), tad saistības, kuras radušās tiesību pārkāpuma rezultātā, izraisa maksātnespējīgās kapitālsabiedrības tagadējās mantas samazinājumu.
AT spriedumā pievienojusies juridiskajā literatūrā paustajām atziņām, ka zaudējumu atlīdzināšanas mērķi var sasniegt tikai tad, ja par mantas samazinājumu atzīst ne vien aktīvu samazināšanos, bet arī saistību palielināšanos. Turklāt, pieaugot saistībām, kapitālsabiedrības ,,tīrā” manta (t.i., aktīvi, kas paliek pāri pēc saistību segšanas) nenoliedzami ir samazinājusies. Līdz ar to ir kļūdīgi uzskatīt, ka saistību pieaugums nerada mantas samazinājumu.
Konkrētajā gadījumā lietā esošie materiāli apstiprina faktu, ka par celtās prasības būtību atbildētājs ticis pienācīgi informēts, taču tiesības izteikt savu pozīciju strīda apstākļu sakarā nav izmantojis, nemaz nerunājot par Komerclikuma 169. panta trešās daļas noteikumu izpildi, proti, atbildētājs nav centies pierādīt krietna saimnieka rūpības pienākuma ievērošanu no viņa puses, Komerclikuma 169. pantā noteiktā prezumpcija palikusi neatspēkota.
Izskatot lietu pirmajā instancē, Valmieras rajona tiesa 2010. gada 4. novembrī prasību noraidīja.
