Pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma saņemšanas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 9. augustā izskatīja pieteicējas – zemnieku saimniecības – kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atzīts par pamatotu Lauku atbalsta dienesta lēmums par pienākumu pieteicējai atmaksāt saņemto atbalstu. Augstākā tiesa Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atstāja negrozītu.
Pieteicēja sākotnēji pieteica agrovides atbalstam 10,20 hektārus zemes, bet nākamajā gadā palielināja šo sākotnējo platību par 2,30 hektāriem. Šā palielinājuma dēļ saistība tika nodibināta no jauna uz pieciem gadiem. Pieteicēja, kļūdaini uzskatot, ka saistības ir izpildītas, skaitot piecu gadu termiņu no sākotnējās saistības nodibināšanas brīža, nepieteica platību atbalsta saņemšanai saistību pēdējā gadā. Lauku atbalsta dienests nolēma atprasīt visu izmaksāto atbalstu, jo atzina, ka saistības nav tikušas pildītas visu nepieciešamo periodu.
Iepriekš Augstākā tiesa lietā bija apturējusi tiesvedību, vēršoties ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā. Ņemot vērā, ka pieteicējai piešķirtais atbalsts attiecībā uz sākotnēji atbalstam pieteikto zemes platību faktiski nodrošināja to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ tas paredzēts Eiropas Savienības tiesību aktos, Augstākajai tiesai bija pamats šaubīties, vai konkrētajā gadījumā pieteicējas tiesību ierobežojums, paredzot atmaksāt jau saņemtos līdzekļus par to zemes platību, attiecībā uz kuru visi atbalsta saņemšanas priekšnoteikumi ir izpildīti visā piecu gadu periodā, ir samērīgs.
Augstākā tiesa vērsās Eiropas Savienības tiesā ar vairākiem prejudiciālajiem jautājumiem: pirmkārt, vai atbalsta atprasīšana atbilst attiecīgo regulu mērķim un samērīguma principam; otrkārt, vai atbalsta atprasīšana atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam (tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar hartas 52. pantu (pamattiesību ierobežošanas principi); treškārt, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. pantā ietvertais pienākums pamattiesību ievērošanā ievērot samērīgumu paredz iespēju atkāpties no tādu tiesisko seku piemērošanas, kas regulā un atbilstoši regulai pieņemtajās dalībvalsts tiesību normās paredzētas kā obligātas, ja konkrētajā gadījumā pastāv kādi īpaši apstākļi, kuru kontekstā attiecīgais ierobežojums atzīstams par nesamērīgu; ceturtkārt, vai, ievērojot attiecīgo regulu mērķi un regulās dalībvalstīm pieļautās rīcības brīvības robežas, ir pieļaujams, ka dalībvalsts tiesa, pamatojoties uz samērīguma apsvērumiem, nepiemēro regulu īstenošanas nolūkā pieņemtās pašas dalībvalsts tiesību normas.