Tiesu nolēmumu publiskošanai nav viena vispārpieņemta prakse, katra valsts to pielāgo savai “kultūrai un izpratnei” – secināts konferencē “Tiesu atklātības robežas”, ko Slovākijas Republikas prezidentūras Eiropas Savienībā ietvaros decembra sākumā organizēja Slovākijas Augstākās tiesa.
Konferencē Bratislavā ar priekšlasījumiem uzstājās un diskusijās piedalījās gan Eiropas Savienības, gan citu valstu, piemēram, Ukrainas, Amerikas Savienoto Valstu tieslietu sistēmu un starptautisko organizāciju pārstāvji. Latvijas Augstāko tiesu pārstāvēja Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja Anita Zikmane.
Latvijas pārstāve uzstājās ar priekšlasījumu par anonimizācijas problēmu situācijās, kad noticis dialogs starp nacionālo tiesu un Eiropas Savienības Tiesu vai lieta tiek izskatīta pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmuma. Iztrūkstot vienotai pieejai personas datus atklājošas informācijas aizsegšanai, veidojas situācijas, ka atsaucēs uz starptautisko tiesu nolēmumiem var izlasīt informāciju, kas tiek anonimizēta mūsu nolēmumā (fiziskas personas – lietas dalībnieka – uzvārds). Konferences dalībnieki diskusijās vērsa uzmanību, ka informācijas nepubliskošanai jānotiek pēc vienotiem principiem. Tajā pat laikā pārlieku intensīva datu anonimizēšana var traucēt tiesu nolēmumu saprotamībai un pieejamībai. Dānijas Augstākās tiesas tiesnese norādīja, ka spriedumu publicēšana nodalāma no tiesas spriešanas un tāpēc datu apstrādei piemērojami vispārējie standarti. Spānijas procesā noteikts, kāda informācija no kriminālprocesa nav izpaužama, piemēram, ziņas par cietušajiem, un šis pienākums attiecas arī uz žurnālistiem. Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis norādīja, ka lietas dalībnieki var izmantot arī tiesības lūgt “tikt aizmirstiem”.
Eiropas Savienības Tiesas prezidents Koens Lēnartss (Koen Lenaerts) vērsa uzmanību, ka tiek uzlabota nacionālo tiesu un Eiropas Savienības Tiesas saziņa prejudiciālo nolēmumu procesā attiecībā uz datu aizsardzību.
Diskusijas konferencē bija arī par tiešraidēm no tiesām un citām mediju iespējām tiesās, par sociālo portālu izmantošanu tiesu darbā, par tiesu nolēmumu publiskošanu. Tāpat uzmanība pievērsta tiesnešu un tiesu komunikācijai ar sabiedrību un tiesu iekšējai komunikācijai. Šajos jautājumos būtiska nozīme ir ētikas kodeksiem, gan lai aizsargātu tiesnešus, gan arī lai tos disciplinētu kontekstā ar tiesnešu tiesībām uz izteiksmes brīvību.
Secināts, ka tiesnešu komunikācijas vadlīniju skaidrība un izpratne gan no tiesnešu, gan žurnālistu viedokļa ir labas komunikācijas pamatā.
