Lai arī likumi un noteikumi uz papīra garantē bērnu aizsardzību, praktiskajā darbā ar riska ģimenēm atbildīgie dienesti saskaras ar lielām problēmām, kas ļaunākajos gadījumos noved pat pie bērnu bojāejas. Darbs ar bērniem jāpārnes no dienestu kabinetiem un mapēm uz reālo vidi – ģimenēm, skolām, ielām. To uzsvēra Saeimas deputāti, trešdien, 8. februārī, analizējot problēmas sadarbībā starp institūcijām, kuras iesaistītas bērnu tiesību aizsardzībā.
“Visa pamatā ir cilvēks – ne tikai viņa profesionalitāte, bet arī ieinteresētība un prasme palīdzēt bērnam konkrētā situācijā. Mēs varam rakstīt likumus, instrukcijas un algoritmus, bet nekas no tā nedarbosies, ja sociālie darbinieki, bāriņtiesas, policisti un ārsti strādās ar papīriem, nevis bērniem. Protams, tas prasa vairāk resursu un praktiska darba, bet tas ir vienīgais ceļš,” norāda Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča.
“Satraucoši, ka ārstiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem, kuriem ikdienā jāstrādā ar riska ģimenēm, nereti pašiem jāsastopas ar agresiju un ir bail apmeklēt ģimenes. Tas ir strupceļš, un ministrijām nopietni jāstrādā pie tā, lai celtu iesaistīto dienestu kapacitāti un darba efektivitāti,” atzīst Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne.
Atbildīgās iestādes nāca klajā ar priekšlikumu starpinstitūciju sadarbības kārtību noteikt, izstrādājot jaunus Ministru kabineta noteikumus. Tie ietvertu detalizētas sadarbības procedūras un termiņus, kā arī noteiktu speciālistu loku, kam jābūt pārstāvētam darba grupās konkrētu problēmsituāciju risināšanai.
Vienlaikus I. Laizāne uzsver, ka ierēdņiem nebūtu jātērē daudz enerģijas jauna velosipēda izgudrošanai. Svarīgi apzināt līdzšinējo labo praksi un izmantot jau patlaban dienestu rīcībā esošos rīkus. Piemēram, valstī ir izveidota sistēma, kurā pieejama informācija par nepilngadīgajiem, kuriem nepieciešams atbalsts. Tā ļauj noskaidrot, vai persona jau nonākusi atbildīgo dienestu redzeslokā un ar kādām problēmām saskārusies. Taču, kā noskaidroja deputāti, bieži vien dienesti, kuriem ir pieeja šai sistēmai, dažādu iemeslu dēļ neievada tajā citiem svarīgu informāciju.
Vairāki deputāti uzsvēra, ka ierēdņi par starpinstitūciju sadarbības uzlabošanu runā jau gadiem, taču praksē būtisku uzlabojumu nav un vardarbība daudzās ģimenēs joprojām ir realitāte, no kuras cietušie neredz izeju.
Deputāti vienojās šos jautājumus atkārtoti un detalizēti skatīt atsevišķās Sociālo un darba lietu komisijas, kā arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs, vērtējot konkrētus institūciju priekšlikumus situācijas pilnveidošanai un tam nepieciešamos resursus.
