Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 29. augustā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma atcelšanu daļā, kurā pieteicējam bija aprēķināts papildu pievienotās vērtības nodokļa maksājums.
Augstākā tiesa spriedumā atzīst, ka pieteicēja sniegtā pakalpojuma gadījumā nav konstatējama tieša saikne ar preču nosūtītāju vai saņēmēju, tādēļ pamatots ir apelācijas instances tiesas secinājums, ka likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7. panta pirmās daļas 2. punktā ietvertais atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa nav piemērojams un uz pieteicēja sniegto pakalpojumu attiecas attiecīgajā laika periodā spēkā esošā pievienotās vērtības nodokļa pamatlikme.
Augstākā tiesa lietu izskatīja sakarā pieteicēja – individuālā komersanta „L.Č.” – kasācijas sūdzību lietā, kurā bija izšķirams, vai var piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0% likmi pārvadājuma pakalpojumam, kas saistīts ar preču tranzītu (likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 7. panta pirmās daļas 2. punkts), ja faktiskajam pārvadājuma veicējam nav bijusi licence starptautiskajiem pārvadājumiem.
Pērn maijā Augstākā tiesa nolēma uzdot Eiropas Savienības tiesai prejudiciālus jautājumus un apturēja tiesvedību lietā. Kā konstatēja Eiropas Savienības Tiesa un par ko lietā nav šaubu, pieteicēja sniegtie pakalpojumi ir nepieciešami konkrēto darījumu faktiskai veikšanai. Taču šie pakalpojumi tiek sniegti nevis tieši preču saņēmējam vai nosūtītājam, bet gan to darījumu partnerim SIA „Atek”. Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka šādi pakalpojumi neietilpst minētajā tiesību normā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas jomā.
Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas 2017. gada 29. jūnija spriedumā lietā Nr. C-288/2016 sniegtajai argumentācijai, Augstākā tiesa atzina, ka likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 7. panta pirmās daļas 2. punktā ietvertais pievienotās vērtības nodokļa atbrīvojums piemērojams gadījumos, kad konstatējama gan pakalpojuma faktiska saistība ar preču eksportu, importu vai tranzītu, gan arī tiesiska saikne (līgumiskas attiecības) starp konkrētā pakalpojuma sniedzēju un preču saņēmēju vai nosūtītāju. Tas nozīmē, ka pakalpojumi, kas minētās tiesību normas kontekstā saistīti ar preču eksportu, importu un tranzītu, ir tādi, kuri ne tikai faktiski nepieciešami šo darījumu veikšanai, bet arī tiek sniegti tieši preču nosūtītājam vai saņēmējam. Tā kā atbrīvojumi no pievienotās vērtības nodokļa ir interpretējami šauri, gadījumā, ja šāda tiesiska saikne ar preču nosūtītāju vai saņēmēju netiek konstatēta, pakalpojumam piemērojama konkrētajā laika periodā spēkā esošā pievienotās vērtības nodokļa pamatlikme.
