Apkopojot 2018. gadā paveikto cilvēktiesību, labas pārvaldības un tiesiskās vienlīdzības jomā, sākotnējais šī ziņojuma apjoms pārsniedza 600 lappuses. No manas pirmās atskaites par paveikto 2011. gadā līdz pat šim ik gadu ziņojuma apjoms ir audzis: no 153 lappusēm 2011. gadā līdz pat 353 lappusēm 2017. gadā. Jo visus šos gadus nemitīgi ir audzis arī tiesībsarga institūta darba apjoms – gan tēmu tvēruma un sarežģītības, gan arī jaunu pienākumu dēļ. Tomēr, nevēloties atbaidīt lasītāju jau ar iespaidīgo ziņojuma apjomu vien, esmu centies to samazināt, atstājot būtiskāko.
Ne reizi vien esmu sastapies ar jautājumiem: Kas ir cilvēktiesību prioritātes? Kas ir akūti risināmi cilvēktiesību jautājumi? Kāpēc tiesībsargs nodarbojas ar šo, bet ne citu jautājumu? Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, ka nav maznozīmīgu vai marginālu cilvēktiesību jautājumu: kas vienam šķiet nozīmīgs, otram – gluži pretēji – mazsvarīgs. Ir tikai pašsaprotami, ka ikviens tieši savu cilvēktiesību situāciju izjūt un uzsver kā aktuālāko un steidzami risināmo problēmu.
Es kā tiesībsargs uzskatu un no prakses secinu, ka tiesiska, sociāli atbildīga valsts, kurā tiek cienītas cilvēktiesības, ir valsts, kurā cieņa ir viena no galvenajām vērtībām; tā ir valsts, kurā pilsonis apzinās, ka viņš ir valsts suverēns. Un tādējādi mēs, ikviens Latvijas pilsonis, esam atbildīgi par tiesiskumu un taisnīgumu. Tiesiska apziņa un cilvēktiesības ir pamats ilgtspējīgai Latvijas nākotnei.
Aicinu ikvienu, kam rūp Latvijas iedzīvotāji un mūsu valsts, ar rūpību un vērību iepazīties ar šajā ziņojumā iekļauto.
Nobeigumā vēlos atgādināt Raiņa pausto: “Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!”
Videotranslāciju no Saeimas sēžu zāles iespējams vērot šeit.