JAUNUMI

Ja šo Senāta blakus lēmumā atspoguļoto tekstu savā pārbaudes darbā būtu rakstījis pirmā kursa students, viņš visticamāk saņemtu nesekmīgu atzīmi. Vai minimālo sekmīgo atzīmi - par centību. Ja bakalaurs diplomdarbā - aicinātu censoni pārdomāt profesijas izvēli, liekot nesekmīgu atzīmi. Maģistru gan ieteiktu no augstskolas eksmatrikulēt.
Ir patiesi skumji, ka kaut ko tādu var rakstīt tiesneši, turklāt - senatori. It kā saprotams - Civillietu departamenta tiesneši ikdienā krimināllietas neskata. Daudzi no viņiem, iespējams, pat vispār nekad nav skatījusi krimināllietas. Daži, turklāt, pat civillietas pēc būtības skatījuši visticamāk nav. Bet tomēr!
Darījumu par pirmšķietami fiktīvu atzīt tāpēc vien, ka nav saprotama tā ekonomiskā būtība (līgumi starp komersantu un tā akcionāru, kas, turklāt nekādi neskar citu personu jebkādas tiesības). Tāpat bažas par klaji nelikumīga nolēmuma taisīšanu raisa arī fakts, ka tiek pieļautas fundamentālas kļūdas tiesību pamatos - konsensuāla līguma un tā izpildes nodalīšanā (saistību un lietu tiesībās).
Turklāt iegādāties kapitāla aktīvu nolūkā nopelnīt ir tirgus ekonomikas pamats. Piebilstams, ka komersanta peļņa bieži vien ir citu zaudējumi, jo nauda pati no sevis nerodas jeb kokos neaug.
Satversmes 105. pants diezgan skaidri nosaka, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Secīgi īpašnieks var slēgt jebkādus atļautus darījumus, kuru ekonomiskā būtība novērotājam no malas bieži vien nav izprotama. Turklāt šie darījumi, ja likums nenosaka pretējo, nav pakļauti Latvijas tiesību normām un Latvijas tiesu kontrolei, jo strīda jurisdikcija, ja likums nenosaka pretējo, ir darījuma dalībnieku ekskluzīvā kompetencē.
Izkrāpšana tiesas ceļā gan ir kas jauns - likums tomēr nosaka, ka katrs kopīpašnieks saņem taisnīgu atlīdzību, kura ir proporcionāla viņa īpašuma daļai. Secīgi pieņēmums, ka "nekustamo īpašumu, iespējams, iegūtu tieši vai netieši kāds no personu grupā iesaistītiem indivīdiem, vai arī tas pret atlīdzību tiktu nodots kādas citas personas rīcībā" ir nelikumīgs un nepamatots, un būtu vērtējams kopsakarā ar tā izteicēju motīviem un saskaņoto rīcību.
Šobrīd vēl nav pagājušas CPL 472. panta piektajā daļā paredzētās 15 dienas, tāpēc atturēšos no padziļinātas kritikas atsevišķiem senatoriem. Tai pat laikā bažas par šķēršļu likšanu šo tiesību izmantošanai, manuprāt. liecina steiga, kādā lieta tiek sūtīta uz apelācijas instanci.

Šlitke, nemelo! Tā ir tava komercsaiedrība, kas iesaistīta lieta, nevis tavs klients! Vienreiz šīm Šlitkes blēdībām un krāpšanas shēmām ir jādara gals. Senāts ir uz īstā ceļa. Ne velti Šlitke tagad putām uz lūpām gāna Senātu un Civillietu departaenta priekšsēdētāju. Šlitkes ēra beigusies, krāpniekiem nav vietas Latvijā! Interesanti būtu to blakuslēmumu izlasīt.

Kāpēc Rozenbergs, Kaminska, Liepa un co. piesedz šo kauna traipu? Citiem advokātiem ir liegts vadīt komercsabiedrības bet te viens mahinators veselu impēriju uzbliezis kas terorizē cilvēkus un atņem viņiem mājokļus bet minētā kompānija izliekas neredzam. Kauns advokatūrai.

Otro apgalvojumu: "te viens mahinators veselu impēriju uzbliezis" ir grūti komentēt, jo, pirmkārt, interpunkcijas zīmju nelietošana neļauj teikumu vienveidīgi uztvert, otrkārt skaitļa vārds "viens" un īpašibas vārds "mahinators" ir objektīvai analīzei nepakļaujami jēdzieni un apgalvojumi, tādi paši, kā piemēram, "te viena stulba zoss...", "viens pēkams politiķis", "prātu izkūkojis dakteris" - šādiem "apgalvojumiem" vienīgais nolūks ir celt neslavu.
Par "impēriju uzbliezis" - paldies par komplimentu, bet...
Ar uzņēmējdarbību sāku nodarboties 1991. gadā. 1992. gadā ar savu onkoli (mammas brāli) nodibinājām Rīgas zīmogu fabriku, pēcāk Reklāmdruku, privatizējām un akciju kotācijai biržā nodevām Paraugtipogrāfiju. 2002. gada beigās mūsu dibinātajos, privatizētajos un citādi iegādātajos poligrāfijas uzņēmumos kopā bija nodarbināti ~ 400 cilvēki, biju arī Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas viceprezidents un Papīra, celuloze, poligrāfijas un izdevējdarbības nozares ekspertu padomes pie EM priekšēdētājs.
Kopš 2003. gada biju spiests pievērsties jurisprudencei, jo 90% manas darba dienas pagāja risinot juridiskās problēmas (privatizācijas pabeigšana, uzņēmumu akciju kotācija Rīgas fondu biržā, debitoru parādu piedziņa, nelaimes gadījumi darbā, nodokļu jautājumi). Tāpēc 2003. gadā iestājos juridiskajā fakultātē, pēcāk iegūstot bakalaura un maģistra grādus tiesību zinātnē, turpinot studijas doktorantūrā(s).
Nesaskatīju spožu nākotni grāmatniecībai un mazajai poligrāfijai (zīmogi, vizītkartes, veidlapas), tāpēc dažus uzņāmumus pārdevu, dažus nepaspēju - 2008. gada krīze noslaucīja. Tāpēc apgalvojums "te viens mahinators veselu impēriju uzbliezis" ir diezgan bezjēdzīgs un izteikts vien nolūkā mani aizvainot un pazemot.

Visbeidzot grūti atdalāmie apgalvojumi (interpunkcijas zīmju nelietošanas dēļ) "..veselu impēriju uzbliezis kas terorizē cilvēkus un atņem viņiem mājokļus bet minētā kompānija izliekas neredzam".
Pirmkārt, jurista darba blakne ir "atņemt cilvēkiem mājokļus". Tas gan vairāk ir tiesu izpildītāju un maksātnespēja sadministratoru lauciņā, bet arī parastu debitoru parādu atgūšanā nereti nav uz ko citu poiedziņu vērst. Atceros, kā viena izdevniecība, kas bija parādā AS Paraugtipogrāfija lielu naudas summu par grāmatu druku, bija uzdāvinājusi (vārda tiešajā nozīmē) dzīvokli Vecrīgā savam vienīgajam īpašniekam un valdes loceklim. Nratņēmām, jo toreiz to nemācēju un "nogulēju", kā arī nevienam, ieskaitot advokātus un maksātnespējas administratorus, toreiz nebija izpratnes par Civillikuma 1927. panta piemērošanu, aplamā maksātnespēju regulējošā likuma teksta dēļ. Šodien būtu mājokli negodīgajam uzņēmējam atņēmis... Rezultātā Paraugtipogrāfija zaudēja tiem laikiem milzīgu naudas summu, kas, kopā ar'citām līdzīgām neveiksmēm, radīja 140 bezdarbnieku armiju 2008. gadā.
Droši vien kādiem 10 manu klientu parādniekiem "mājokļus" kopš 2008. gada esmu "atņēmis". Un arī turpmāk ar tiesu "atņemšu", ja neizdosies vienoties par saistību nokārtošanas grafiku.

Vairāk par desmit komentāriem, bet neviens neuzdrošinās nebūt anonīms. Vai tas liecina par latvieša verga dabu un iedzimtajām bailēm? Vai tā tomēr ir postkomunisma trauma? Mūsu senčus okupācijas gados uz šādu anonīmu denuncāciju pamata izsūtīja vai pat nošāva. Un te bija divi aspekti, pirmkārt, denunciācija bija anonīma, otrkārt, tās saturs parasti bija nepatiess vai nejēdzīgs, proti, fakti bija ne vien neatbilstoši patiesībai, bet no tiem neizrietēja secinājumi par jebkāda likuma pārkāpumu vai "pretvalstisku rīcību". Piemēram, "mājās bieži vien nāk vieni un tie paši ciemiņi, pēc kā tiek rūpīgi aizklāti logi, kas nozīmē pretvalstiskas sapulces". Vai "viņš ar smīnu un nicinošā balsī izteicās par valsts vadītājiem". Šodien tas liekas smieklīgi, toreiz ar to pietika dzīves sagraušanai, cilvēka iznīcināšanai.

Anonīmais [..] ir izteicis apgalvojumu "...Citiem advokātiem ir liegts vadīt komercsabiedrības bet te viens mahinators veselu impēriju uzbliezis kas terorizē cilvēkus un atņem viņiem mājokļus bet minētā kompānija izliekas neredzam."
Cik te melu, cik nekompetences, cik apzinātas neslavas celšanas masu informācijas līdzeklī?

Pirmais apgalvojums "Citiem advokātiem ir liegts vadīt komercsabiedrības" - ir klaji meli!
Ja pirms desmit gadiem advokāti drīkstēja būt valdes locekļi vien savas ģimenes mantu apsaimniekošajā uzņēmumā, bet padomes locekļi - visa veida uzņēmumos, kas nebija sasitīti ar ko ar advokatūru nesaderīgu (e.g. azartspēles) vai konkurējošu (e.g. juridiskie biroji), tad šobrīd advokātiem, līdzīgi kā gandrīz visās citās ES valstīs, nav ieteicama (faktiski - ar iekšēju lēmumu ir liegta) darbība tādu komersantu pārvaldes institūcijās, dalībnieku vai akcionāru sastāvā, kuru komercdarbība ir juridisko pakalpojumu sniegšana, vai darba attiecības ar tādiem komersantiem vai organizācijām, attiecībā uz cita veida uzņēmējdarbību un cita veida blakus nodarbošanos uzlikot advokātiem par pienākumu patstāvīgi izvērtēt jebkuras nodarbošanās savienojamību ar advokāta profesijas pamatpienākumiem un neuzņemties blakus nodarbošanās, kas mazina vai var mazināt sabiedrības uzticību advokātiem, Latvijas advokatūrai kopumā, kaitē vai var kaitēt advokatūras reputācijai.

Advokātam no 2017. gada 17. oktobra vairs nav jāziņo Latvijas Zvērinātu advokātu padomei par dalību komersantu valdēs un nav jālūdz Latvijas Zvērinātu advokātu padomes atļauja, izvēloties sev blakus nodarbošanos (e.g. dalība , taču šaubu gadījumā Latvijas Zvērinātu advokātu padome var pieprasīt advokātam sniegt informāciju un sniegt advokāta izvēlētās blakus nodarbošanās vērtējumu.

LZAP 17,10,2017 lēmums Nr. 190 "Par advokātu blakus nodarbošanos un statusu" katram interesentam ir brīvi pieejams advokatūras mājas lapā.

Īstenībā šis labs jautājums.

Nekad mūžā savā jurista karjerā neesmu redzējis kaut ko... šādu.

Cik atminos no iepriekšējiem "incidentiem" JV, Senāts par Šlitki sūdzējies LZAP'am jau vismaz vienu reizi, ja ne vairāk.

LZAP gulēšana tiešām neizskatās labi un domāju, ka ir laiks uzlikt spiedienu par šo.

"Melis" kā jau tipisks homo latviensis vulgaris drosmi izrāda vien anonīmi, cerībā, ka tāds arī paliks. Atgādinu, ka Jurista Vārds ir cienījams masu informācijas līdzeklis, nevis dzeltenās preses tenku vācele. Ja Jums, "Meli", ir kāda informācija jeb ziņas par manis jebkad pastrādātajām krāpšanām, aicinu vērsties kompetentās iestādēs. Daru zināmu, ka es noteikti tur vērsīšos, gan par Jūsu izteikumiem komentāros, gan Senāta blakus lēmumu un tā sastādītājiem.
Attiecībā par Senāta blakus lēmumu, to, tiklīdz saņemšu atļauju publicēt pilnībā, nekavējoties darīšu. Šobrīd publicēšu vien sadaļu par Senāta iesniegumu prokuratūrā (aizklājot fizisko personu datus).

Jā Šlikes kungs. Kad rakstīsiet iesniegumu prokuratūrai - neaizmirstiet lūdzu aprakstīt savu komercsabiedrību maksātnespējas, kas ļauj nemaksāt valsts nodevas tiesvedībās, savas kabatas šķīrējtiesas spriedumus, kuri tiek izmantoti dīvainu cesiju atcelšanai un tātālāk. Tas viss palīdzēs prokuratūrai. Ceru, ka tas tajā prokuratūrai adresētajā tiesas lēmumā jau ir aprakstīts.

Un kā tur bija ar to fiktīvo masu informācijas līdzekli, ko Nekā Personiska rādīja? Tur arī Advokātu padome piesedz savējo?

Fiktīvs masu informācijas līdzeklis ir totāli nekompetentu žurnālistu un ne pārāk godprātīgu valsts amatpersonu iztēles auglis. Tāpat kā, piemēram, fiktīva vakardiena, fiktīva zemeslode, fiktīvs galds vai krēsls, vai arī fiktīvs žurnālists. Katrai privātpersonai ir tiesības dibināt vienu vai vairākus MIL, kas var darboties sava dibinātāja, bet ne sabiedrības kopumā interesēs. Tas piederas pie Satversmes 100. panta.

Visi nekompetenti - tiesneši, žurnālisti. Tikai viens kompetentais. Nez, uz ko tas var norādīt?

Man arī ļoti uzrunāja šī Senāta sprieduma atreferējums. Tas rada cerības un stiprina gaidas, ka likumdevējs drīzumā ķersies arī pie Augstākās tiesas reformas - agrāk vai vēlāk sabiedrības un likumdevēja pacietības vadzim ir jālūst! Demokrātijas principi prasa, lai valsts varas atzari kontrolētu viens otru – Senāts šobrīd kontrolē sevi vien pats. Tas vien, ka Augstākā tiesa Satversmes 82. pantā, pretēji, piemēram, apgabaltiesām un rajona tiesām, vienlaikus ar Satversmes cilvēktiesību sadaļas pieņemšanu, ir nosaukta vārdā (minēta ar lielo burtu un vienskaitlī) pats par sevi vien nenozīmē, ka likumdevējam 1998. gadā bija nodoms Augstāko tiesu pasludināt par konstitucionālo orgānu – parasti par konstitucionālu orgānu dēvē institūciju, kura ir radīta ar konstitūciju vai, mazākais, kuras statuss ar valsts pamatlikumu ir apzināti paaugstināts.
Pretēji likuma prasībām, spriedums, cik man zināms, gan vēl nav pienācīgā kārtā paziņots visiem lietas dalībniekiem, taču šobrīd rodas cerība, ka Civillietu departamenta tienešu un, jo sevišķi, departamenta priekšsēdētaja likumam pirmšķietami neatbilstošā rīcība tiks pamanīta un atbilstoši novērtēta arī citās institūcijās. Tā, piemēram, nav izprotams, kāpēc un kādā procedūrā šī lieta tika nodota izskatīšanai Senāta paplašinātā sastāvā, kad un kā tika nozīmēti senatori šī jautājuma izlemšanai. Kās un kādu iemeslu dēl sasauca (atkārtotu) Senāta rīcības sēdi, kur tā notika un kā tika izvēlēti senatori lietas skatīšanai paplašinātā sastāvā.
Cik šobrīd ir noprotams, Senātā ir izskatīta mirušas personas kasācijas sūdzība, lietu pretēji likuma prasībām un Senāta praksei neapturot, lai noskaidrotu vai nav pamats puses aizstāšanai vai lietas izbeigšanai. Tāpat senāts pirmšķietami nepamatoti atkapās no savas judikatūras (īstas judikatūras, nevis senāta paša deklarētās) un vienveidīgās tiesu prakses, kā arī tiesību doktrīnas, lemjot contra legem.
Atgādinu, ka jau AT Biļetenā Nr. 3. senators dr.iur. Rolands Krauze ir pamatoti norādījis, ka “tiesa nevar noraidīt prasību par kopīpašuma reālu sadali. Bija gadījums, kad tiesa noraidīja prasību par kopīpašuma sadali, atzīstot, ka šāds prasījums esot pretrunā ar Civillikuma 1.pantā nostiprināto principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības. Šāds tiesas ieskats nav pamatots. Tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadali ir kopīpašnieka lietu tiesība. Ja kopīpašnieki nav vienojušies par reālu kopīpašuma sadalīšanas veidu, tiesa var izvēlēties jebkuru no sadalīšanas veidiem, kas paredzēti Civillikuma 1075.pantā. Izdarot šādu izvēli, piemērojams Civillikuma 5.pants, jo gadījumā, kad tiesai jāizraugās viens no kopīpašuma sadalīšanas veidiem, tai jāvadās pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Spriedumā jābūt motivācijai, kādēļ tiesa izraudzījusies vienu vai otru kopīpašuma reālas sadalīšanas veidu.”