15. Maijs 2020 • 11:55
Piekrītu prezidentam, ka plašāk būtu jāizmanto vadlīnijas, lai viedotu vienotu tiesu praksi un tiesību normu interpretāciju. Tajā pašā laikā vadlīnijas nevar būt pašmērķis. Ir būtiski izstrādāt vadlīnijas, kas ir pietiekami precīzas, konspektīvas un sniedz atbildes uz iespējamiem problēmjautājumiem. Turklāt ir būtiski vadlīnijas "atjaunot" vai "papildināt" ik pēc noteikta laika perioda. Faktiski vadlīnijām jābūt vērstām uz praksē radušos problēmu atrisināšanu. Atsevišķas jau izstrādātās vadlīnijas, kuras ir pārpludinātas ar teorētisku materiālu, praktiskajiem darbiniekiem nepalīdz.
Prezidenta minētie iebildumi "atkārtotai pierādījumu iegūšanai" un principam "pierādījumu nekad nevar būt par daudz" labi skan tikai kā politisks lozungs. Vai 1 liecinieka liecības par kādu faktu ir pietiekamas, lai faktu atzītu par pierādītu? Vai 2 liecinieku saskanīgas liecības par to pašu faktu nepiešķir tām lielāku ticamību? Cik daudz pierādījumu ir pietiekami? Kā lai prokurors zina, ko tiesnesis atzīs par pietiekamu, jo viedokļi var atšķirties? Turklāt šajā pašā JV izdevumā paustiem tiesnešu viedokļiem, ka apsūdzībai jābūt pamatotai ar pierādījumiem, prokurors vēlas nodrošināties, ka tiesneša skatījumā šo pierādījumu pietiek.
Vārdu sakot, mums vēl ir tāls ceļš ejams līdz efektīvam un pietiekami ātram kriminālprocesam arī sarežģītās un apjomīgās lietās.
