Tiesībsarga skatījumā Pacientu ombuds ir nepieciešams kā Veselības inspekcijas paralēls pacienta tiesību atbalsta mehānisms, kura uzdevumi būtu izglītošana, pētniecība, atbalsts, kas izpaužas kā informēšana par tiesībām, uzklausīšana, nepieciešamības gadījumā arī mediācija, bet ne sodīšana vai medicīniska slēdziena sniegšana.
Tiesībsarga ieskatā ir jānošķir divi būtiski nepieciešamie mehānismi Latvijas veselības aprūpes sistēmā, kas abi vērsti tieši uz pacienta tiesību aizsardzību, bet to būtība atšķiras.
Skaidrojums
Veselības inspekcija kā uzraugošā iestāde ar sodīšanas funkciju – tiesībsarga ieskatā ir nepieciešama tās kapacitātes stiprināšana, kas nodrošinātu efektīvus pacientu ārstniecības iestādes/personas strīdu risināšanas mehānismus, objektīvu sūdzību izskatīšanu un nebūtu pārslogota ar birokrātiskām niansēm. Tāpat nepieciešama lielāka pacientu iesaiste procesā, un pacientiem jābūt iespējai piesaistīt ekspertus.
Savukārt neatkarīgs pacientu tiesību aizsardzības mehānisms, kas darbotos paralēli Veselības inspekcijai būtu vērsts uz apmācību un sadarbību (piemēram, sabiedrības izglītošana par pacientu tiesībām), kā arī vērsts uz cilvēcisku un atvērtu komunikāciju ar pacientu (uzklausīšana, palīdzība saprast tiesības, empātija, skaidrošana).
Tiesībsarga ieskatā abu minēto institūciju funkcijas ir iespējams gan apvienot vienā iestādē, gan pilnīgi nošķirt, veidojot jaunu Pacientu ombuda iestādi. Apvienošana ir iespējama ar nosacījumu, ka abu iestāžu funkcijas tiek skaidri nodalītas. Tiesa, praksē funkciju nodalīšana var nestrādāt, un visticamāk cietīs tieši Pacientu ombuda funkcija.
Tiesībsarga skatījumā – ja tiek veidota jauna Pacientu ombuda institūcija, tad ir iespēja to veidot kā neatkarīgu valsts iestādi vai nevalstisku organizāciju (NVO). Jāņem vērā, ka valsts iestādei var nebūt tik liela neatkarība kā NVO. Tikmēr NVO kontekstā ir jābūt veidam, kā tās veikto pētījumu rezultāti un ieteikumi tiek nodoti lēmumu pieņēmējiem maksimāli efektīvi. Ir jāizvairās no jautājumu politizēšanas un jāfokusējas uz reālām veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju vajadzībām.
Tiesībsargs norāda, ka ir jābūt ļoti praktiskam mehānismam, kas vērsts uz reālu problēmu apzināšanu un risināšanu, arī sistēmisku problēmu, izvairoties no garām un birokrātiskām procedūrām. Pacientu ombudam nebūtu arī jāveic medicīniskā ekspertīze, un tam nebūtu jābūt sodīšanas funkcijai.