Notikumi Ukrainā ir spilgti izgaismojuši mūsu sabiedrības patiesās vērtības un reizē arī tās lietas, kurām turpmāk ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība. Tie vēlreiz apliecina, cik maldīgi ir uzskatīt brīvību par pašsaprotamu lietu, tie vēlreiz akcentē demokrātijas un cilvēktiesību nozīmi visā pasaulē.
Šis laiks, kurā šobrīd dzīvojam, pieprasa visas Latvijas sabiedrības saliedēšanos un vienotību, meklējot arvien vairāk kopīgos saskares punktus. Jā, tas ne vienmēr norit tik raiti un viegli kā gribētos, bet to ir nepieciešams turpināt. Meklēt nevis atšķirīgo, nevis pretrunīgo, bet gan to, kas vieno un dara mūs stiprākus kā sabiedrību. Neviens arī šajos apstākļos nav atcēlis savstarpēju cieņu un pieklājību. Nav vietas naidam tur, kur tam nav pamata, un naida izrādīšana pret katru krievvalodīgo Latvijā šobrīd būtu pilnīgi nevietā.
Filozofs Seneka ir teicis: “Sabiedrība – no akmeņiem veidota arka, kas sabruktu, ja tie cits citu neatbalstītu”. Aicinu šajos laikos atbalstīt viens otru un meklēt punktus, kuros mūsu visu intereses krustojas, nevis vēl vairāk šķeļ sabiedrisko domu un uzkurina nevajadzīgas kaislības šodienas jau tā nokaitētajā emocionālajā atmosfērā.
Te kā piemēru var minēt 16. martu, kas arī nosacītajos miera laikos noteiktās sabiedrības grupās ir radījusi zināmu spriedzi un saspīlējumu. Mums ir skaidri jāapzinās, ka šo datumu mūsu valstij nelabvēlīgi spēki vienmēr ir izmantojuši, lai grautu uzticību varai, sanaidotu etniskās grupas un pat piesauktu nacisma atdzimšanu Latvijā. Vēl lielāka emocionāla nozīme šim datumam ir šajā gadā, kad Krievija uzsākusi karadarbību pret Ukrainu, tostarp piesaucot atbrīvošanu no, viņuprāt, neonacistiem. Tas nav tikai militārs karš, tas ir arī informatīvs karš ar propagandu, viltus ziņām un provokācijām.
Tai pat laikā ikvienam no mums ir tiesības izrādīt cieņu kritušajiem karavīriem. Mūsu tautai šim nolūkam ir īpaša diena – 11. novembris – Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena. Tas ir datums, kurā mēs varam apvienot visos karos un pret visām naidīgajām varām kritušo karavīru godināšanu.
Es ticu, ka katrs radīs labāko saprātīgo veidu, kādā godināt kritušos karavīrus, reizē neļaujot naidīgiem spēkiem kārtējo reizi piesaukt Latviju kā “neizdevušos valsti”. Būsim apdomīgi un rīkosimies tā, lai mūsu pašu rīcība nekļūst par ieroci naidīgas varas rokās.