Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 5. maijā krimināllietā pret Mežaparka bānīša vadītāju par bērna sabraukšanu 2014. gada martā grozīja Rīgas apgabaltiesas 2020. gada 9. septembra spriedumu daļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu, to nenosakot, bet atsājot spriedumu spēkā daļā par apsūdzētā atzīšanu par vainīgu un viņam noteikto sodu.
Senāts atzina par pamatotiem apgabaltiesas secinājumus daļā par apsūdzētā vainīgumu un viņam noteikto sodu. Senāts lēmumā norāda, ka apsūdzētais tiesiski un pamatoti atzīts par vainīgu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, un viņa darbības pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 260. panta otrās daļas, proti, par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpšanu, izraisot cilvēka nāvi. Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā apsūdzētajam noteiktais sods – brīvības atņemšana uz 10 mēnešiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 3 gadiem.
Vienlaikus Senāts grozīja Rīgas apgabaltiesas spriedumudaļā par morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu no apsūdzētā cietušo labā 200 eiro apmērā katram cietušajam. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa, piedzenot no apsūdzētā cietušo labā morālā kaitējuma kompensāciju, ir pārkāpusi Kriminālprocesa likuma 353. panta otrās daļas prasības, jo kaitējuma kompensācijas pienākums cietušajiem, kas par tādiem atzīti noziedzīgajā nodarījumā, kas saistīts ar ceļu satiksmes noteikumu un transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanu, noteikts apdrošinātājam.
Senāts lēmumā norāda uz jau iepriekš savos lēmumos paustām atziņām, ka kriminālprocesā no vainīgās personas var tikt piedzīti tie zaudējumi, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar Sauszemes transportlīdzekļu īpašniekuciviltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu (OCTA likumu), vai kuri pārsniedz OCTA likumā vai saskaņā ar to izdotajos normatīvajos aktos noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Pārējos gadījumos kaitējuma kompensāciju kriminālprocesā nenoteic. Pamatojot šādu atziņu, Senāts norāda, ka iespēja cietušajam saņemt kompensāciju no apdrošinātāja, nevis no vainīgās personas, ir labvēlīga ne tikai vainīgajai personai, kuras civiltiesiskā atbildība ir apdrošināta, bet arī cietušajam, jo zaudējumu piedziņa no vainīgās personas, nevis no apdrošinātāja, var būt apgrūtināta, ņemot vērā iespējamo vainīgās personas maksātspēju, piedziņas procesa sarežģītību un ilgumu.
Tādējādi visos OCTA likuma 19. panta otrajā daļā paredzētajos gadījumos zaudējumu atlīdzība ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai ir jāizmaksā apdrošinātājam vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojam. Turklāt OCTA likuma 15. pants attiecas gan uz personai nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem, gan nemantisko kaitējumu.
Turklāt Senāts norāda, ka atbilstoši OCTA likuma 19. panta ceturtajai daļai, ja persona uzskata, ka tai nodarītie zaudējumi, kas minēti šā panta pirmajā un otrajā daļā, naudas izteiksmē ir lielāki nekā atbilstoši šā panta trešajai daļai aprēķinātā apdrošināšanas atlīdzība, tai ir tiesības vērsties pie apdrošinātāja vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja (ja apdrošināšanas atlīdzība izmaksājama no Garantijas fonda) ar lūgumu pārskatīt pieņemto lēmumu par apdrošināšanas atlīdzību un gadījumā, ja apdrošināšanas aprēķinātā atlīdzība nesniedz gandarījumu par morālo aizskārumu, cietušais var celt prasību pret apdrošinātāju vispārējās jurisdikcijas tiesā.
Senāts lietu izskatīja sakarā ar apsūdzētā aizstāvja kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu. Lietai ir noteikts slēgtas lietas statuss.