Tiesībsargs neredz pamatu aizliegt publiski izrādīt neviennozīmīgi vērtētos mākslas darbus Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Mākslas darbs var būt provokatīvs un var aizskart kādas sabiedrības daļas reliģiskās jūtas, kā tas ir noticis konkrētajā gadījumā, taču tas pats par sevi nenozīmē, ka šāds mākslas darbs nebūtu publiski izrādāms.
Tiesībsargs saņēma vairākus iedzīvotāju iesniegumus ar lūgumu izvērtēt Daugavpils pašvaldības rīcību, liekot Daugavpils Marka Rotko mākslas centram izņemt no izstādes “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” trīs mākslinieka Sandera Raudsepa mākslas darbus. Arī pilsētas pašvaldība lūdza tiesībsarga viedokli.
Tiesībsargs vērš uzmanību uz vairākiem apstākļiem. Mākslā jaunrades brīvība ir ļoti nozīmīgs elements. Satversmē tiesībās uz jaunrades brīvību ir ietverts aizliegums ierobežot mākslinieciskās izteiksmes brīvību gadījumos, kad autora viedoklis par konkrēto tematu nav "pareizs" vai neatbilst citu personu viedoklim.
"Cilvēki dažādi reaģē uz mākslas darbu, un tas ir normāli un atbilst mākslas uzdevumam – izaicināt cilvēku patstāvīgi domāt, analizēt, vērtēt. Mākslas uzdevums ir ne vien radīt maņu orgāniem baudāmu vielu, bet arī veicināt neatkarīgu domāšanas procesu, mācīt cilvēkiem domāt ārpus ierastā priekšstatu rāmja,” uzsver tiesībsargs Juris Jansons.
Izņemot mākslas darbus no izstādes, netika ņemts vērā tās sabiedrības daļas viedoklis, kas labprāt vēlētos apskatīt šos darbus un kā jūtas tie neaizskāra. Ņemot vērā plašo rezonansi, ir acīmredzams, ka Daugavpils pašvaldības rīcība aizskāra daudzu sabiedrības pārstāvju, jo īpaši kultūras un mākslas pārstāvju jūtas, radot bažas par mākslinieciskās izpausmes brīvību Latvijā. Turklāt mākslas darbi tika izstādīti speciāli tam paredzētā vietā, tika izvietoti brīdinājumi par ekspozīcijas raksturu. Izstādes rīkotāji ievēroja pienācīgu diskrētumu, ņemot vērā ekspozīcijas specifiku, un mākslinieks publiski izskaidroja ekspozīcijas mērķi.
Visbeidzot, jāņem vērā, ka Latvijas tiesību akti neparedz atbildību par reliģisko jūtu aizskaršanu. Krimināllikumā ir paredzēta atbildība par reliģiska naida vai nesaticības izraisīšanu, taču konkrētajā gadījumā nav notikušas darbības, kas liecinātu par šiem pārkāpumiem vai centieniem speciāli aizskart kādu sabiedrības daļu.
