Ceturtdien, 1. februārī, starptautiskajā konferencē “Krievijas karš pret bērniem” (Russia’s War on Children) tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere norādīja, ka Krievijas barbariskie kara noziegumi ir atklājuši starptautiskās sabiedrības ierobežoto gatavību iejaukties. Lai gan galvenais mērķis ir palīdzēt Ukrainai uzvarēt karā un piespiest krievus atgriezt nolaupītos bērnus, taču ir 3 soļi, ko starptautiskā sabiedrība var spert jau šobrīd, lai veicinātu Ukrainas bērnu atgriešanos, uzsver tieslietu ministre.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere skaidro: “Mums ir jāatzīst, ka kara nozieguma uztvere tomēr atšķiras visā Eiropā un pasaulē. Lai gan ceļš līdz starptautiskās sabiedrības vienprātīgam atbalstam par izšķirošu bruņojumu Ukrainas aizsardzības spēkiem un sankcijām pret Krieviju ātrai Ukrainas uzvarai ir izaicinošs, es uzskatu, ka jau šobrīd Ukrainas sabiedrotajiem vajag koncentrēt ievērojamu politisko kapitālu uz šo vienu mērķi – atgriezt bērnus mājās un nekavējoties apturēt turpmāku viņu nolaupīšanu. Es izjūtu bezspēcību, taču ne bezcerību. Latvijai un citām līdzīgi domājošām valstīm ir jāturpina izcelt šos kara noziegumus un meklēt atbalstu politiskiem un tiesiskiem risinājumiem, lai palīdzētu Ukrainai atkal apvienot ģimenes.”
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ierosina spert 3 kritiski svarīgus soļus:
Pirmkārt, starptautiskajai sabiedrībai jāpastiprina centieni dokumentēt noziegumus, vākt pierādījumus un sekot nolaupīto bērnu atrašanās vietām. Tas prasa efektīvu sadarbību starp valstu valdībām, nevalstiskajām organizācijām un starptautiskajām aģentūrām. Ukrainas Zaudējumu reģistrs, kas dokumentē pierādījumus Krievijas Federācijas agresijas noziegumiem pret Ukrainu, par kuru pagājušā gada septembrī Rīgā diskutēja Eiropas Padomes tieslietu ministri, ir vērtīgs rīcības instruments šim uzdevumam.
Otrkārt, jāizmanto starptautiski tiesiskie instrumenti un diplomātiskie kanāli, lai izdarītu nepārtrauktu spiedienu uz Krieviju. Sankcijas, diplomātiski nosodījumi un prasības Starptautiskajā Krimināltiesā ir pasākumi, kas, nesniedzot tūlītējus rezultātus, veicina globālu nostāju pret šādiem kara noziegumiem. Jāpastiprina centienus rast starpniekvalstis un nevalstiskās organizācijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija un Sarkanais Krusts (divas starptautiskas organizācijas, kas darbojas arī Krievijas teritorijā), kas varētu neoficiāli būt starpnieki visu bērnu atbrīvošanā. Jāatzīmē, ka bērni ir piespiedu kārtā pārvietoti vai nelikumīgi deportēti uz Krievijas un Baltkrievijas teritoriju vai uz pagaidu kontrolētām vai okupētām Ukrainas teritorijām.
Treškārt, atzīstot milzīgo psiholoģisko ietekmi, jāizveido plaša atbalsta sistēma nolaupīto bērnu psiholoģiskai rehabilitācijai sabiedroto valstīs. Latvija jau šobrīd sniedz un ir gatava turpināt šīs palīdzības sniegšanu.
