Senāta Krimināllietu departaments atcēlis apelācijas instances spriedumu krimināllietā, kurā kāda sieviete apsūdzēta savas mazmeitas jaundzimušā bērna nolaupīšanā, noslepkavošanā, kā arī līķa apgānīšanā, jo apelācijas instances tiesas spriedumā nav pierādīts, ka jaundzimušā līķis ticis apgānīts tā iznīcināšanas laikā.
Apsūdzībā norādīts, ka apsūdzētajai sievietei ir ārsta palīga kvalifikācija, taču nav atbilstošas izglītības, lai pieņemtu dzemdības. Ar nodomu slēpt mazmeitas grūtniecību un izdarīt tikko dzimušā bērna nolaupīšanu un prettiesisku nonāvēšanu apsūdzētā pati pieņēma dzemdības, kurās piedzima izmeklēšanā nenoskaidrota dzimuma bērns ar dzīvības pazīmēm. Lai slēptu to, ka viņas mazmeitai ir piedzimis bērns, apsūdzētā aiz dusmām un atriebības par jaunās mātes rīcību, iesaistoties attiecībās ar vīriešiem, uzreiz pēc dzemdībām, apzinoties, ka jaundzimušais bērns ir bezpalīdzības stāvoklī sava vecuma dēļ, bet jaunā māte ir bezpalīdzības stāvoklī, jo pēc dzemdībām zaudējusi samaņu, iznesa tikko dzimušo bērnu no mājas, tādā veidā viņu nolaupot. Izmeklēšanā nenoskaidrotā vietā un nenoskaidrotos apstākļos viņa bērnu prettiesiski tīši nonāvēja, kā arī iznīcināja līķi.
Apgabaltiesa sievieti atzina par vainīgu personas nolaupīšanā, ja tā izdarīta pret mazgadīgo, izmantojot personas bezpalīdzības stāvokli, un slepkavībā, apzinoties, ka tā ir bezpalīdzības stāvoklī, un līķa apgānīšanā, sodot viņu ar brīvības atņemšanu uz 18 gadiem un ar probācijas uzraudzību uz 3 gadiem.
Skatot lietu, Senāts atzina, ka līķa noglabāšana, slēpšana, aiznešana, atstāšana un pienācīgas apglabāšanas nenodrošināšana nav uzskatāma par tā apgānīšanu Krimināllikuma 117. panta 5. punkta izpratnē, ja apsūdzētais nav tieši iedarbojies uz līķi.
Kasācijas sūdzībā tika norādīts, ka apelācijas instances tiesa neesot konstatējusi apsūdzētās nodomu nogalināt jaundzimušo. Atbildot uz šo argumentu, Senāts norādīja, ka pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi Krimināllikuma noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus un secinājusi, ka apsūdzētā jaundzimušā slepkavību izdarījusi tīši ar tiešu nodomu, jo viņa apzinājusies savu darbību raksturu, paredzējusi jaundzimušā bērna nāves iestāšanos un vēlējusies to.
Senāts atzina, ka slepkavība, apzinoties, ka persona ir bezpalīdzības stāvoklī, var izpausties kā bezdarbība, ko persona pieļāvusi, atstājot jaundzimušu bērnu bezpalīdzības stāvoklī un nesniedzot primāro aprūpi, kā rezultātā iestājusies jaundzimušā nāve, ja šai personai bija pienākums novērst jaundzimušā bērna nāves iestāšanos un viņa varēja to izdarīt.
Ievērojot, ka tiesa apsūdzētajai par visiem inkriminētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem ir sniegusi kopīgu noziedzīgo nodarījumu aprakstu, apelācijas instances spriedums atcelts pilnībā, bet apsūdzētajai joprojām tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.
