Senāta Krimināllietu departaments ir izskatījis kasācijas sūdzību krimināllietā, kurā apsūdzēts bijušais Satversmes aizsardzības biroja darbinieks, un atzinis, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi kvalificējusi vienu no diviem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tiesas lēmums atcelts pilnībā, jo apsūdzētajam inkriminētie noziegumi ir ietverti vienā noziedzīgās rīcības aprakstā.
Saskaņā ar apsūdzību persona pēc darba attiecību pārtraukšanas nelikumīgi paturēja savā valdījumā dienesta vajadzībām iegūtu informāciju, kas satur valsts noslēpumu un ir klasificēta ar statusu “slepeni”, kā arī šo informāciju pārvietoja uz savu dzīvesvietu, kur tie bija brīvi pieejami nepiederošām personām. Valsts apsūdzības uzturētājs šīs darbības bija kvalificējis gan kā valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu, gan kā dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ar kuru radīts būtisks kaitējums.
Pirmās instances tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu abu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā un noteikusi galīgo sodu – brīvības atņemšanu uz trim gadiem un diviem mēnešiem ar probācijas uzraudzību uz diviem gadiem. Apelācijas instances tiesa šo spriedumu atstāja negrozītu.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti kvalificējusi apsūdzētā darbības kā dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un konstatējusi, ka nodarīts būtisks kaitējums, jo, glabājot valsts noslēpuma objektus citām personām pieejamā vietā, ir tikušas ievērojami apdraudētas operatīvās darbības intereses. Taču tiesa nepamatoti atzinusi, ka šīs darbības ir uzskatāmas par krimināli sodāmu spiegošanu.
Kā skaidro Senāts, no likumdošanas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir vēlējies paredzēt kriminālatbildību tikai par tādu valsts noslēpuma vākšanu, kas ir saistīta ar nolūku nodot valsts noslēpumu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai. Par to liecina arī attiecīgās tiesību normas sistēmiskas iztulkošanas rezultāts – ja valsts noslēpuma vākšana netiktu saistīta ar šādu nolūku, veidotos Krimināllikuma iekšējai loģikai pretēja situācija, ka mazāk kaitīga darbība ar valsts noslēpumu (vākšana) tiktu atzīta par sevišķi smagu noziegumu un par to draudētu bargāks sods nekā par kaitīgāku darbību (izpaušanu), kas Krimināllikuma izpratnē ir smags noziegums, ja tā izdarīta tīši, bet mazāk smags noziegums, ja izdarīta aiz neuzmanības.
Tādēļ apelācijas instances tiesas nostāju, ka kriminālatbildība par valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu iestājas neatkarīgi no nolūka, nevar atzīt par saprātīgi paredzamu un atbilstošu spiegošanas būtībai.
Lietai ir slēgtas lietas statuss.