Jurista darbs jau gadiem nav monodisciplinārs. Mūsdienu jurista ikdiena arvien biežāk nozīmē orientēšanos ārpus klasiskajām normatīvo aktu tekstu un judikatūras robežām – iedziļinoties tehnoloģijās, ekonomikā, socioloģijā, politikā, filozofijā, ētikā un vairākās citās jomās. Starpdisciplinaritāte jo īpaši izpaužas jautājumos, kas saistīti ar digitālo vidi.
Mākslīgā intelekta ienākšana tiesību telpā ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem, kas iezīmē šo pārmaiņu. Tas liek meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus nemācīja universitātē, iegūstot grādu tiesību zinātnē. Atbildes slēpjas datos, algoritmos, tehnoloģiju darbības loģikā. Lai saprastu tiesības, ir jāsaprot arī tas, kas formāli nemaz nav tiesības.
Šī tematiskā kopa ir par šīm pārmaiņām. Par brīdi, kad jurists vairs nevar palikt tikai savā “laukā”. Tādēļ turpmākās lapas veltītas tehnoloģiju, īpaši mākslīgā intelekta, un tiesību mijiedarbībai. Rakstos analizētie jautājumi atklāj, ka mākslīgā intelekta sistēmas nav viendabīgas: tās var būt gan diskriminācijas risku pastiprinošs mehānisms, gan sarežģītu lēmumu pieņemšanas instruments, gan autonomi aģenti, kas rīkojas cilvēka vārdā.
Tiesībsarga biroja pētījums par mākslīgo intelektu un diskrimināciju izgaismo, cik cieši algoritmiskie risinājumi ir saistīti ar pamattiesību aizsardzību un cik viegli tie var reproducēt vai pat pastiprināt sabiedrībā jau pastāvošos aizspriedumus. Savukārt raksts par mākslīgā intelekta aģentiem iezīmē nākamo attīstības soli – sistēmas, kas vairs neizpilda tikai iepriekš definētus uzdevumus, bet autonomi plāno, pieņem lēmumus un mijiedarbojas ar citām sistēmām. Šāda autonomija būtiski maina priekšstatu par kontroli, atbildību un pat pašu rīcības jēdzienu.
Līdzās tam darba tiesību kontekstā analizētā problemātika parāda, ka mākslīgā intelekta sistēmas ietekmē ne tikai tehnoloģiju sektoru, bet arī klasiskas tiesību jomas. Savukārt, aplūkojot novērtējumu par ietekmi uz personas datu aizsardzību mākslīgā intelekta rīkiem, izgaismojas, cik nepietiekamas kļūst tradicionālās risku izvērtēšanas metodes, saskaroties ar sistēmām, kas nepārtraukti mācās un kuru darbība nereti līdzinās “melnajai kastei”.
Kopā šie teksti ved pie vienas atziņas – tiesību zinātne mainās. Un jurists mainās tai līdzi. Ne tāpēc, ka tas būtu moderni vai interesanti, bet tāpēc, ka citādi vairs nav iespējams. Tematiskā kopa ir aicinājums par šo padomāt, jo ir skaidrs, ka joma turpinās strauji attīstīties. Līdz ar to arvien pieaugs nepieciešamība pēc padziļinātas, starpdisciplināras analīzes. Pateicamies autoriem par viņu ieguldījumu!