Neraugoties uz to, ka diskusijas par bāriņtiesu lomu bērna tiesību aizsardzības sistēmā Latvijā notiek jau vairāk nekā desmit gadus, būtiskas strukturālas izmaiņas institucionālajā modelī līdz šim nav īstenotas, un veikti tikai tehniski uzlabojumi. Tāpēc šajā esejā dalos pārdomās, vai un kāpēc jau sen ir laiks bāriņtiesu reformai Latvijā.
“Tas, ko mēs darām bērniem, ir tas, ko viņi vēlāk darīs sabiedrībai.”
(What is done to children, they will do to society. – Karl Menninger)
Bērnu tiesību aizsardzība ir viena no valsts nozīmīgākajām funkcijām, jo bērna drošība, attīstība un tiesības augt ģimeniskā vidē ir demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtības. Vienlaikus valsts pienākums nav tikai aizsargāt bērnu no apdraudējuma, bet arī nodrošināt, ka jebkāda iejaukšanās ģimenes dzīvē ir samērīga, pamatota un vērsta uz bērna labākajām interesēm. Kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), bērna nodošana ārpusģimenes aprūpē un līdz ar to ģimenes šķiršana ir īpaši nopietna iejaukšanās Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pantā nostiprinātajās tiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību un pieļaujama vienīgi kā galējs līdzeklis.1 Vienlaikus valstij ir skaidri noteikts pozitīvs pienākums nodrošināt efektīvu bērna aizsardzību. Šis līdzsvars starp bērna tiesībām uz drošu vidi un tiesībām uz ģimenes dzīvi uzliek valstij īpaši augstu atbildības slieksni, kas prasa ne vien atbilstošu tiesisko regulējumu, bet arī efektīvi funkcionējošu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu, kas tikai un vienīgi vērsta uz bērnu interešu aizsardzību.
Tas atspoguļo ne vien valsts attieksmi pret visneaizsargātāko sabiedrības daļu, bet arī spēju praktiski īstenot Satversmē nostiprinātās cilvēka cieņas, ģimenes aizsardzības un bērna interešu prioritātes. Tieši tādēļ bērnu tiesību aizsardzība nav reducējama uz atsevišķu institūciju darbības izvērtējumu vai administratīvu procesu pilnveidošanu. Tā ir konstitucionāla valsts atbildība. Latvijas Republikas Satversmes 110. pants uzliek valstij pienākumu īpaši aizsargāt bērnus un ģimeni. Šis pienākums nav izpildāms tikai ar normatīvā regulējuma pieņemšanu. Tas ietver arī pienākumu veidot tādu institucionālo sistēmu, kas spēj efektīvi, profesionāli un vienlīdz augstā kvalitātē nodrošināt bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā. Savukārt Satversmes 95. pantā nostiprinātais cilvēka cieņas princips un 96. pantā garantētās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību nosaka kvalitātes standartus ikvienam valsts lēmumam, kas skar bērnu un ģimeni. Šie konstitucionālie pienākumi ir interpretējami kopsakarā ar ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantu un ECT judikatūru, kas konsekventi uzsver bērna labāko interešu prioritāti un valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt efektīvu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu.
Ja valstī pastāvošā bērnu tiesību aizsardzības sistēma nespēj novērst pārkāpumus bērnu tiesību aizsardzības jomā vai efektīvi nodrošināt bērna labāko interešu ievērošanu, rodas pamatotas šaubas par sistēmas spēju īstenot savu primāro uzdevumu. Šādos apstākļos ir nepieciešams kritiski izvērtēt esošo bērnu tiesību aizsardzības modeli un meklēt risinājumus, kas nodrošinātu efektīvāku, profesionālāku un vienlīdz kvalitatīvu bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā.
Viens no šādiem risinājumiem ir bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pilnveide, atsakoties no līdzšinējā bāriņtiesu institucionālā modeļa. Bāriņtiesas ik gadu no vecākiem šķir vairāk nekā 1000 bērnu. Ārpusģimenes aprūpē ik gadu atrodas vairāk nekā 5000 bērnu. Praksē ilgstoši identificētas būtiskas atšķirības pašvaldību kapacitātē, resursos, profesionālajā sagatavotībā un pieejā bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem. Šāda situācija rada risku, ka bērna tiesību nodrošināšanas un aizsardzības kvalitāte Latvijā faktiski kļūst atkarīga no konkrētās administratīvās teritorijas, nevis vienotiem cilvēktiesību standartiem. Nevienveidīga pieeja nav savienojama ar bērna labāko interešu principu, vienlīdzības principu un valsts pozitīvo pienākumu nodrošināt efektīvu bērnu tiesību aizsardzību vienotā kvalitātē visā valstī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes