Raksta pamatā ir pašlaik aktuāls gadījums no autores prakses, kad kapitālsabiedrība ir apstrīdējusi Konkurences padomes tai izdoto nelabvēlīgo administratīvo aktu, ar kuru konstatēts, ka kapitālsabiedrība vairāku gadu garumā ir piemērojusi netaisnīgas (pārāk augstas) sniegtā pakalpojuma cenas. Pamatojoties uz kapitālsabiedrības pieteikumu, Administratīvā apgabaltiesa ir ierosinājusi lietu par Konkurences padomes attiecīgā lēmuma atcelšanu, un autore ir kapitālsabiedrības pilnvarotā pārstāve tiesā.
Kapitālsabiedrība ir lūgusi tiesu atcelt Konkurences padomes lēmumu, jo cita starpā Konkurences padome pretēji Administratīvā procesa likuma 67. panta prasībām lēmuma konstatējumu daļā nav pilnīgi norādījusi pierādījumus, uz kuriem pamatoti tās secinājumi: Konkurences padome nav noteikusi kapitālsabiedrības sniegtā pakalpojuma pašizmaksu un tā cenai pievienoto uzcenojumu, tādēļ Konkurences padome nevar izvērtēt uzcenojuma iespējamo pārmērību un kapitālsabiedrības gūto labumu.
Šā darba mērķis ir pamatot nepieciešamību administratīvā akta par netaisnīgu cenu piemērošanu faktu konstatējuma daļā iekļaut informāciju par preces vai pakalpojuma pašizmaksu, uzcenojumu, kuru sabiedrība ir noteikusi precei vai pakalpojumam, un pierādījumus par šā uzcenojuma iespējamo pārmērību, kā arī vērst uzmanību un rosināt diskusiju par riskiem, kas pastāv, iestādei administratīvā akta faktu konstatējuma daļā šo informāciju nenorādot.
Lai risinātu šo dominējošā tirgus stāvoklī esošām sabiedrībām tik aktuālo jautājumu, autore vispirms noskaidros, kādu faktu konstatējumu no iestādes prasa Administratīvā procesa likuma 67. pants un kam ir pienākums šos faktus konstatēt. Pēc tam tiks analizēta Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Komisijas prakse, lai noskaidrotu, vai tā paredz preces vai pakalpojuma pašizmaksas un attiecīgā uzcenojuma samērīguma obligātu izvērtēšanu. Rakstā tiks analizēta arī Konkurences padomes un tiesu prakse, identificējot galvenos, ar līdzšinējo praksi saistītos riskus un pamatojot nepieciešamību turpmāk faktu konstatējumā ietvert informāciju par preces vai pakalpojuma pašizmaksu, tam pievienoto uzcenojumu un šā uzcenojuma samērīgumu.
Kaut arī netaisnīgas cenas var būt gan pārāk augstas, gan pārāk zemas vai diskriminējošas, šajā rakstā ietvertā analīze skars tikai netaisnīgas cenas, kas ir pārāk augstas. Tāpat sīkāk nav analizēts faktu konstatēšanas pienākums lietās, kur produktu vai pakalpojumu pašizmaksu nav iespējams precizēt objektīvu iemeslu dēļ (piemēram, produktiem, kuru ekonomisko vērtību rada intelektuālā īpašuma tiesības).
Faktu konstatējums kā administratīvā akta sastāvdaļa
Faktu konstatējums ir uzskatāms par vienu no administratīvā akta sastāvdaļām saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 67. panta otrās daļas 5. punktu. Administratīvā procesa likuma 67. panta trešajā daļā ir precizēts, ka "administratīvā akta faktu konstatējuma daļā norāda pierādījumus, uz kuriem pamatoti secinājumi, un argumentus, uz kuru pamata pierādījumi noraidīti".
Nepieciešamība administratīvajā aktā norādīt faktus izriet no objektīvā izmeklēšanas principa, kurš prasa, lai tiktu noskaidroti visi lietas būtiskie un faktiskie apstākļi, kā arī no patvaļas aizlieguma principa, saskaņā ar kuru administratīvo aktu var pamatot ar faktiem, kuri nepieciešami lēmuma pieņemšanai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes