Vispirms būtu jāsāk ar juridiskajā zinātnē stingri noteikto atziņu, ka pilsoņu kopums veido vienu no neatkarīgas valsts pamatelementiem un līdz ar to pēc savas būtības pilsoņu loka noteikšana ir valstiski svarīgs jautājums. Vienlaikus būtu jāatbild uz jautājumu, vai starptautiskajās tiesībās ir noteikta pilsonības definīcija.
Jāatzīst, ka visautoritatīvākais avots šajā jautājumā vēl joprojām paliek nu jau vairāk nekā 55 gadus vecs Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Starptautiskās tiesas (International Court of Justice) spriedums lietā Nottebohm (Lihtenšteina pret Gvatemalu),1 saskaņā ar kuru "pilsonība ir tiesiska saikne, kuras pamatā ir piederības sociālais fakts, patiesa pastāvēšanas, interešu un sentimentu saistība kopā ar abpusēju tiesību un pienākumu pastāvēšanu. Var teikt, ka tā veido juridisko izpausmi faktam, kad indivīds, uz ko tā tiek attiecināta vai nu tieši pēc likuma, vai iestādes darba rezultātā, ir faktiski ciešāk saistīts ar tās valsts iedzīvotājiem, kas tam dod pilsonību, nekā ar jebkādu citu valsti".2
Jau minētajā spriedumā ANO Starptautiskā tiesa atzina, ka nepastāv personas subjektīvās tiesības uz pilsonību.3 Arī pašreiz šis princips ir labi nodibināts starptautiskajā praksē4 un to atzinušas arī Latvijas tiesas.5 Vienīgais izņēmums ir noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7. panta 1. punktā, kas garantē katram bērnam tiesības uz pilsonību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes