Par dubultpilsonību
Pilsonība blakus valsts varai, teritorijai un valodai ir viens no neatkarīgas valsts elementiem. Atjaunojot Latvijas neatkarību de facto, Augstākā padome, kura tika ievēlēta daļēji brīvās vēlēšanās, bet kuras sastāvā man liktenis bija lēmis būt, apzinājās savas rīcības brīvības robežas un pilsonības tiesisko regulējumu veidoja, balstoties uz valsts nepārtrauktības doktrīnu. (Šeit un turpmāk izcēlums mans –I.Č.) Atbilstoši šai doktrīnai Augstākā padome atjaunoja Latvijas pilsoņa tiesības personām, kurām tās bija pirms Latvijas okupācijas, noteica, ka Latvijas pilsonis nevar vienlaikus būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks, uzskatīja, ka Latvijas pilsonība nav automātiski jāpiešķir visām tām personām, kuras Latvijā bija ieceļojušas okupācijas laikā, jo automātiska pilsonības piešķiršana šīm personām mainītu Latvijas valsts identitāti.
Saeimai, kas izstrādāja 1994. gada Pilsonības likumu, nebija saistoša Augstākās padomes nostāja pilsonības jautājumu risināšanā. Tomēr arī šis likums balstījās uz dubultpilsonības aizlieguma principu.
Taču pašlaik citu valstu praksē aizvien vairāk dominē viedoklis, ka persona var iegūt vai saglabāt vairāku valstu pilsonības.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes