ŽURNĀLS Numura tēma

Ievads

Daudzās valstīs pašas šķīrējtiesas var lemt par pagaidu pasākumiem, arī par prasības nodrošināšanu,¹ tomēr tradicionāli starptautiskā šķīrējtiesas procesā tieši vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības izskatīt šādus jautājumus. Tādējādi ir ļoti būtiski saprast, kāda ir tiesas kompetence un kas nosaka tās ietvaru. Svarīgs šis jautājums ir arī Eiropas Savienības, tostarp Latvijas kontekstā, jo šobrīd ir nepieciešamība veidot konsekventu izpratni un piemērošanas praksi pagaidu pasākumu lietās, kas saistītas ar starptautisko komerciālo šķīrējtiesas procesu.

Iedomāsimies hipotētisku piemēru. Starp Apvienotās Karalistes sabiedrību un Maltas sabiedrību pastāv strīds, kas izriet no starptautiska komerciāla kuģa pirkuma-pārdevuma līguma un kurā ir ietverta arī atruna par strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā Londonā. Pircējs – Maltas sabiedrība – ir pārskaitījis daļu no pirkuma maksas no Latvijas bankas konta. Līgumā arī norādīts, ka Maltas sabiedrībai ir bankas konts Latvijā. Rodas strīds starp pusēm. Iespējamais prasītājs – Apvienotās Karalistes sabiedrība – apsver iespēju apķīlāt otras puses naudas līdzekļus, kas, iespējams, atrodas bankas kontā Latvijā (turpmāk – Kuģa lieta). Kādas ir iespējamā prasītāja izredzes? Kāds normatīvais akts piemērojams? Kurai tiesai ir jurisdikcija izskatīt šādu pieteikumu, un kāds ir tiesas kompetences tvērums?

Šī raksta mērķis ir analizēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk – Briseles I bis regula vai Regula)² piemērojamību pagaidu pasākumiem, kas piešķirami starptautiskā šķīrējtiesas procesa atbalstam. Tāpat tiks vērtēta Latvijas Civilprocesa likumā noteiktā prasības nodrošinājuma regulējuma atbilstība Regulai, ja pamatstrīds ir izskatāms ārvalsts šķīrējtiesā, kā arī sniegti priekšlikumi nepieciešamām izmaiņām.

1. Šķīrējtiesa un Briseles I bis regula

Saskaņā ar Briseles I bis regulas 1. panta otrās daļas d) punktu to nepiemēro attiecībā uz šķīrējtiesām. Pārstrādātās Regulas preambulā tika iekļauts jauns – 12. apsvērums, kas nosaka, ka Regulu nepiemēro papildu procedūrām, kas saistītas ar šķīrējtiesas sastāva izveidi (šķīrējtiesnešu iecelšanu vai noraidīšanu), šķīrējtiesnešu pilnvarām, šķīrējtiesas procesa noturēšanu, šķīrējtiesas vietas noteikšanu vai nolēmuma pieņemšanai noteikto termiņu pagarināšanu.³ Neapšaubāmi, Regulu nepiemēro šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanai vai atzīšanai un izpildei,⁴ jo pēdējo nosaka Ņujorkas konvencija par ārvalsts šķīrējtiesas spriedumu atzīšanu un izpildi (turpmāk – Ņujorkas konvencija).⁵ Tomēr Ņujorkas konvencija neregulē jautājumu par pagaidu pasākumiem.

Regula neliedz tiesām saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem aicināt puses vērsties šķīrējtiesā, apturēt vai izbeigt tiesvedību. Tiesa var arī pārbaudīt, vai šķīrējtiesas līgums nav spēkā neesošs, nederīgs vai nav izpildāms,⁶ bet to tiesa dara nevis saskaņā ar Regulu, bet gan piemērojot Ņujorkas konvencijas 2. pantu.

Tomēr sākotnējais uzskats, ka visas lietas, kas saistītas ar šķīrējtiesu, ir izslēgtas no Regulas tvēruma, var būt maldīgs. Ir būtisks izņēmums, kas pašā Regulā nav tieši ierakstīts, bet tas izriet no Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) prakses. Tā EST spriedumā Van Uden lietā norādīts, ka pat tad, ja no Regulas piemērošanas tvēruma ir izslēgtas šķīrējtiesas procesa palīgtiesvedības, tad paralēlās tiesvedības, kas ir uzskatāmas par atbalstošiem pasākumiem, ir Regulas tvērumā.⁷ Šādi atbalstošie pasākumi ir tiesību aizsardzība pagaidu pasākumu ceļā.⁸ Proti, pat tad, ja strīds ir piekritīgs šķīrējtiesai, atbilstoši Briseles I bis regulas 35. pantam⁹ ieinteresētā puse var prasīt tiesai pagaidu pasākumus, ja izpildās šī panta piemērošanas kritēriji.

Tātad, ja ir nepieciešami pagaidu pasākumi kādā Eiropas Savienības dalībvalstī, piemēram, Latvijā, pat tad, ja puses ir vienojušās par strīdu izskatīšanu citas dalībvalsts šķīrējtiesā, kā tas ir iepriekš minētajā hipotētiskajā Kuģa lietā starp Apvienotās Karalistes un Maltas sabiedrību, tos ir iespējams lūgt saskaņā ar Briseles I bis regulas 35. pantu, ja vien ir ievēroti visi šī panta piemērošas kritēriji, kas aplūkoti tālāk.

2. Briseles I bis regulas 35. panta piemērošanas nosacījumi

Papildus Briseles I bis regulas 4. pantā un no 7. līdz 26. pantā noteiktajiem pārrobežu jurisdikcijas nosacījumiem lietās par pagaidu pasākumiem 35.