ŽURNĀLS Juristu likteņi

Ir pagājusi Latvijas tiesu sistēmas, Senāta simtgade. Arī es esmu bijis klāt pasākumos, kuros ir apcerēts Latvijas tiesu sistēmas formēšanās laiks un tās atdzimšana pēc 1990. gada, kas neapšaubāmi ir svarīgi Latvijai kā neatkarīgai un demokrātiskai valstij.

Bet šis laiks veido vien 50 gadus. Kas ir ar otriem piecdesmit? Mēs zinām, ka tas bija okupācijas laiks ar svešām varām un citādu kārtību. Bet Latvijas ļaudis bija spiesti to pieņemt un tajā dzīvot. Tajā cilvēki piedzima un nomira. Un, lai cik dīvaini varbūt neizklausītos, viņi dzīvoja dzīvi, kāda tā bija, un arī priecājās par to, kas bija, – par ģimeni, bērniem, sava darba augļiem, jo bez prieka dzīve nav dzīve. Un 1990. gada 4. maijā mēs nepārdzimām, bet turpinājām savu ikdienu, savu cilvēcīgumam piemītošo veltot nu jau savai pašu valstij.

Padomju tiesas bija sistēmas aparāts. Bet tas bija arī aparāts, kas palīdzēja uzturēt kārtību, lai aizsargātu no huligāniem, bandītiem un zagļiem, kuri atrodas arvien, lai kāda būtu sabiedriski politiskā iekārta. Ja kolhoznieka, sovhoza vai rūpnīcas strādnieka darba samaksa un viņa ģimenes iztikšana bija atkarīga no kopīgi saražotā, bija jāgādā, lai šis kopējais labums netiktu izvazāts, – kāds, kurš vienkārši gribēja paķert sev lielāku kumosu, bija jāsauc pie tiesas. Var jau teikt – tādējādi tika stiprināti totalitārās valsts ekonomiskie pamati. Bet tikpat labi var teikt, ka nav prātīgi zāģēt zaru, uz kura pats sēdi.

Cilvēki tāpat bija ar savām vājībām: dabūt kaut ko uz cita rēķina, pastumjot otru malā, par otru paņirgājoties utt. Laulības zvērestam, mīlestībai un bērniem tāpat bija jāpiedzīvo pārbaudījumi. Sairstot ģimenēm un nokļūstot tām likteņa varā – bez tiesas neiztikt. Arī tad vajadzēja atrisināt ģimenes strīdus, piedzīt alimentus bērnu uzturam, aizsargāt no darba atlaistos vai piedzīt samaksu par darbu, atrisināt kopīpašuma un zemes lietošanas strīdus, noteikt dzīvokļa lietošanas kārtību vai aizstāvēt nepamatoti apvainotos un apsmietos. Pilnīgi bez kādas politikas un ideoloģijas – jo taisnīgums un cilvēcīgums ir pāri tām stāvošas kategorijas.

Arī komunisma cēlāju morāles kodekss (ja atmestu ideoloģiskos uzstādījumus) tāpat kā Dieva 10 baušļi sludināja humānismu, solidaritāti, cieņu, godīgumu, apzinīgumu, vienkāršību, morālo skaidrību. Arī tad mēs dzīvojām pēc šiem principiem.

Lai tiesu izspriestu, bez padomju likumiem bija vajadzīga vēl sirdsapziņa, taisnībā un godīgumā balstīti stipri morāliskie pamati. Un tajā laikā tas bija vēl svarīgāk nekā tagad: izspriežot lietu un piemērojot likumu, bija jāvēro, vai aiz likuma burta jau nepavīd manas sirdsapziņas novilktā sarkanā līnija: cik bargi sodīt, cik daudz piedzīt...

Nevar teikt, ka padomju likumi būtu bijuši netaisnīgi, it īpaši runājot par civiltiesisko sfēru. Tā, piemēram, Darba likumu kodeksa 127. un 128. pantā bija noteikta strādnieku un kalpotāju ierobežotā materiālā atbildība mēneša vidējās izpeļņas apmērā, ja vien nebija kvalificējošo pazīmju pilnas materiālās atbildības noteikšanai (rakstveida līgums par pilnu atbildību, krimināli sodāms nodarījums, dzērums, zaudējums darīts ārpus darba pienākumu pildīšanas, tīša izejmateriālu un instrumentu bojāšana). Ar grozījumiem likumā 1992. gadā jau tika noteikta pilna materiālā atbildība bez izņēmuma visiem.

Jā, bija vajātie par pārliecību, kas neatbilda valdošajai padomju ideoloģijai, un notiesātie. Astoņdesmitajos gados par laimi tās ir tikai nedaudzas lietas. Tiesnesis diemžēl nevarēja izspriest pret likumu, lai cik viņa paša pārliecība tam pretotos. Ja to neizdarītu viens tiesnesis, to izdarītu cits tiesnesis. Bet pirmā tiesneša rokās bija iespēja savu pretimnākšanu izrādīt, piemērojot sodu, ja viņš to, protams, vēlējās.

Vai tā laika nav bijis? Vai no šiem cilvēkiem mēs kaunamies? Mēs viņus pat nepieminam.

Arī padomju laikā tiesneši kalpoja sabiedrības un cilvēku labā.

Lielākā daļa no tajā laikā strādājušajiem tiesnešiem bija atbildīgi, strādīgi, pašaizliedzīgi un latviski domājoši. To apliecina kaut vai tas, ka pēc deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanas Latvijas tiesas pretēji prokuratūrai un milicijai palika vienotas, tiesnešiem iestājoties par neatkarīgu Latviju un īstenojot jau savas neatkarīgās valsts tiesību politiku.

Dzīvojot Latvijas PSR, arī es 10 gadus esmu bijis tautas tiesnesis.

Lai gan esmu dzimis un uzaudzis padomju laikā, kad goda vietā bija skaļi lozungi, ne jau tie manī veidoja cilvēku.

Tieši tāpēc es gribēju ieskicēt šo manu laiku ar kristīgo vērtību un ateisma sadursmi un to, kas formēja manus uzskatus un uzvedību. Par ģimenē praktizētajām vērtībām. Par cilvēku vēlēšanos un spēju saglabāt paaudzēs iesakņotos tikumus un pārliecību. Par to gan vairāk esmu izstāstījis savas dzimtas stāstā.

Vai prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kādreiz paustais aicinājums turēt augstu dzimtas godu ir vien aizejošo laiku tikums? Bez vērtību un pieredzes pārmantojamības pie augstiem ideāliem netikt.

***

Es stāvu uz mājas lieveņa un izbiedēts skatos biezi krītošajās sniega pārslās, un asaras riešas man acīs, jo gabaliņu no mājas rijas piedarbā strādā mamma – viņa šķiro linus. Es uztraucos par to, kā viņa caur šo sniega aizkaru tiks mājās un vai vispār tiks, ja sasnigs bieza sniega kārta... Es jau esmu piedzīvojis, ka no dziļa sniega nevar tikt ārā, ja nenāk palīdzība. Bet aukstums iedzen mani istabā, kur savas bēdas jāizdzīvo vienam pašam. Un tomēr nē – mājas svētbilžu stūrītī ir lūgšanās arvien piesauktais labais un varenais Dievs, kurš nomierinoši raugās uz mani. Un tā pie mammas siltās rokas kā bērns, ģimenes aprūpēts un pēc tam tās lūgšanu pavadīts, arvien vēl Dieva žēlastībā esmu šīs zemes ceļos.

Rēzeknes rajona Sarkaņu septiņgadīgās skolas 1. klasē 1959. gada 1. septembrī ierados bez burtu pazīšanas iemaņām, toties biju apguvis lielāko daļu no baznīcas lūgšanu grāmatā nodrukātajām garīgajām dziesmām un zināju vairākus latīņu izteicienus (invokācijas), kas skolai diemžēl nederēja (sv. Mise katoļu baznīcā līdz Vatikāna II koncila reformai tika noturēta latīņu valodā). Klases audzinātāja Helēna Šarkovska, kura turklāt vienlaikus mācīja blakus esošajās divās solu rindās sēdošo 3. klasi (kopā pāri par 30 skolēnu), prata panākt, ka jau uz Ziemassvētku laiku varējām sākt likt burtus zilbēs un veidot vārdus, nereti vicinādami ar tinti nosmērētos pirkstus un plaukstas, vēloties apliecināt savas zināšanas. Lai gan lasīšana vēl "nevedās", dziedāšanas skolotāja Vizma Kravale dziedāja skolēniem priekšā, un pēc atmiņas mēs iemācījāmies vairākas dziesmiņas.

Ātri vien pēc tam biju kļuvis par oktobrēnu, iegūstot titulu "Ļeņina mazbērns". Uz uzsvārča tika piesprausta nozīmīte piecstarainas zvaigznes formā, kurai vidū bija mana tā laika vecuma zēna Vladimira Uļjanova sprogainā galviņa.

Pēc otrās klases notika Katehisma mācība, lai kļūtu par pilntiesīgu baznīcas gājēju un varētu iet pie grēksūdzes un Svētās Komūnijas. Tā kā priesteris nedrīkstēja organizēt kolektīvas ticības mācības, katrs bērns pie viņa ieradās individuāli, lai apliecinātu savas prasmes baušļos un lūgšanās. Tādu sauju ar čaukstošos papīrīšos ietītām šokolādes konfektēm pēc nokārtotā pārbaudījuma savās rokās turēju pirmo reizi. Priesteris Jāzeps Lemps bija devīgs, un man patika noskūpstīt viņa roku. Reizēs, kad ciemos pie mums ieradās vectēvs Nikodems, arī viņam bija jābučo roka, taču sajūtas nebija tik pozitīvas, jo roka bija raupja, – tik vien, ka mammas rīkojums izpildīts.