ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Autors jau iepriekš rakstā "Fiktīvie īres līgumi"¹ ir vērsis lasītāju uzmanību uz fiktīvu īres līgumu problemātiku, kas jo īpaši aktuāla ir saistībā ar piedziņas vēršanu uz nekustamajiem īpašumiem. Lai kavētu piedziņas procesu, novilcinātu laiku jaunā īpašnieka ievešanai nosolītā īpašuma valdījumā, kaitētu hipotēkas kreditoram, kā arī nodrošinātu sev un saviem radiniekiem iespēju pēc iespējas ilgāk dzīvot ieķīlātajā dzīvoklī vai dzīvojamā mājā, par to nemaksājot kredīta maksājumus, saņemto pakalpojumu (ūdens, kanalizācijas, siltumapgādes, dabasgāzes u.c.) maksājumus, kā arī reālus īres maksājumus, negodprātīgi parādnieki mēdz noslēgt fiktīvus īres līgumus ar saviem radiniekiem, svaiņiem, draugiem vai paziņām. Realitātē nekustamajos īpašumos parasti dzīvo paši parādnieki un viņu ģimenes locekļi, nevis fiktīvie īrnieki.

Praksē ir sastopami gadījumi, ka, izmantojot fiktīvos īres līgumus, parādnieki vai ar viņiem saistītās personas vēl joprojām dzīvo nekustamajos īpašumos kopš iepriekšējās finanšu krīzes, tas ir, kopš 2007. gada. Ir pat tāds gadījums, ka ir pabeigts viens tiesas process, tiesas spriedums par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un personu izlikšanu ir stājies spēkā, bet, kad tiesu izpildītājs uzsāk sprieduma izpildi, viņam tiek iesniegts cits īres līgums – šoreiz apakšīres līgums, kura noslēgšanas datums ir norādīts dažas dienas pirms tiesas spieduma spēkā stāšanās datuma. Šajā gadījumā, ievērojot patvaļas aizlieguma principu civiltiesībās (Civillikuma 1732.