ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Plašas tiesu kompetences nepieciešamība

Nekad nebūs iespējams pilnībā izvairīties no tā, ka apsūdzībā norādīta kļūdaina juridiskā kvalifikācija vai kāds no apstākļiem, ko paredz likums: 1) nav norādīts vispār; 2) ir norādīts, taču nepietiekami detalizēti (precīzi); 3) visi apstākļi norādīti pietiekami detalizēti, taču kāds no tiem neatbilst iegūtiem pierādījumiem.

Šo trūkumu iemesli ir gan objektīvi (no prokurora neatkarīgi), gan subjektīvi (prokurora vainas dēļ). Kā liecina prakse, trūkumu varbūtība ir liela arī tad, ja tiem ir objektīvs (no prokurora neatkarīgs) iemesls.

Pie objektīviem iemesliem pieskaitāmi gadījumi, kuros kādu no apstākļiem nav iespējams noskaidrot arī tad, ja veiktas visas izmeklēšanas darbības, piemēram, nevar identificēt personas, ar kurām apsūdzētais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, nav nosakāma noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vieta u.tml.²

Tāpat bieži nav vienprātīga viedokļa, cik detalizēti apsūdzībā jāapraksta katrs no apstākļiem. Uzskatāmi šī problēma parādās noziedzīgos nodarījumos, kuru pazīme ir būtisks kaitējums. Tiesas vairākkārt apsūdzētos attaisnojušas tāpēc, ka būtiska kaitējuma apraksts atzīts par nepietiekami detalizētu. Tajā pašā laikā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laika detalizācijai izvirzītas ļoti zemas prasības, par pietiekamu atzīstot pat norādi uz vairāku gadu periodu, kura ietvaros varētu būt izdarīts noziedzīgais nodarījums. Turklāt ir apstākļi, kurus apsūdzībā un spriedumā vispār nedrīkst norādīt, piemēram, nav pieļaujams identificēt personas, ar kurām kopīgi izdarīts noziedzīgs nodarījums, ja kriminālprocess pret šīm personām izdalīts un notiesājošs spriedums nav stājies spēkā.

Tāpēc rodas jautājums, kuras pazīmes un kāpēc jāapraksta detalizētāk, bet kuras mazāk detalizēti. Nedz tiesu praksē, nedz juridiskajā literatūrā plašākā mērogā šim jautājumam uzmanība nav pievērsta. Turklāt katras lietas apstākļi ir tik individuāli, ka labākajā gadījumā varētu sniegt tikai vispārīgas norādes. Līdz ar to saglabājas augsta riska pakāpe, ka to, ko prokurors uzskatīs par pietiekami detalizētu, tiesa par tādu neatzīs.

Savukārt par juridisko kvalifikāciju atzīmējams, ka prokurors, ceļot apsūdzību, ir viens no pirmajiem, kura uzdevums ir dot konkrētā nodarījuma juridisko kvalifikāciju. Ir neskaitāmas komplicētas situācijas, par kurām nedz tiesu praksē, nedz juridiskajā literatūrā iepriekš nav sniegts argumentēts viedoklis par kvalifikāciju, un, pat ja tas ir darīts, nav izslēgti pretrunīgi viedokļi. Šī iemesla dēļ pastāv risks, ka tiesa prokurora kvalifikāciju atzīs par kļūdainu. Turklāt tiesas dažkārt pat līdzīgās lietās pauž atšķirīgu viedokli. Piemēram, par otrreizēju nekustamā īpašuma atsavināšanu pausti vismaz četri atšķirīgi viedokļi – vienā gadījumā nodarījums atzīts par krimināli nesodāmu,³ citos gadījumos par krimināli sodāmu, taču pēc dažādiem Krimināllikuma (turpmāk – KL) pantiem – pēc KL 177. panta (krāpšana),⁴ pēc KL 179. panta (piesavināšanās),⁵ pēc KL 279. panta (patvarība).⁶

Pat t.s. klasiskajos noziedzīgo nodarījumu norobežošanas gadījumos, kuros nostiprinājušās vispāratzītas atziņas, katras lietas apstākļi ir tik individuāli, ka risks nepareizai kvalifikācijai ir augsts. Piemēram, tīša smagu miesas bojājumu nodarīšanas, kā rezultātā vainīgās personas neuzmanības dēļ iestājusies cilvēka nāve (KL 125. panta trešā daļa), norobežošana no slepkavības sastāviem (KL 116.–118. pants). Subjektīvās puses noteikšana attiecībā pret personas nāvi atkarīga no daudzu faktoru kopuma, kas saistīti ar miesas bojājumu nodarīšanas apstākļiem. Katrs procesa virzītājs tos var novērtēt atšķirīgi. Līdz ar to atšķirīgs būs secinājums par juridisko kvalifikāciju. Pat viena pierādījuma atšķirīga novērtēšana var sasvērt svaru kausus "uz vienu vai otru pusi".

Šīs problēmas neatrisina prokurora tiesības grozīt apsūdzību iztiesāšanas stadijā, jo tiesas uzskats par lietas apstākļu vērtējumu un juridisko kvalifikāciju nebūs zināms.

Protams, ir vairāki gadījumi, kuros trūkumi apsūdzībā radušies prokurora vainas dēļ. Ar šo rakstu nav domāts attaisnot šāda rakstura trūkumus, bet gan atspoguļot, ko šādā gadījumā var darīt tiesa. Apsūdzības trūkumu novēršanas iespējām (tiesa gan, saglabājot identitāti starp apsūdzībā norādīto un tiesas spriedumā par pierādītu atzīto noziedzīgo nodarījumu)⁷ jābūt identiskām neatkarīgi no rašanās iemesliem, jo pienākums nodrošināt efektīvu KL normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu attiecas gan uz prokuratūru, gan tiesu.

Apsūdzības trūkumu klasifikācija

Apsūdzības trūkumus var iedalīt šādās galvenajās kategorijās:

• apsūdzībā nav norādīts kāds no apstākļiem, kas veido noziedzīga nodarījuma sastāvu, vai citi faktiskie apstākļi, ko prasa Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL);

• apsūdzībā norādīti visi likumā paredzētie faktiskie apstākļi, taču, kāds no tiem bija aprakstāms precīzāk, detalizētāk, piemēram, miesas bojājumu nodarīšanu var aprakstīt vispārīgi, aprobežojoties ar to, ka persona nodarījusi noteikta smaguma miesas bojājumus, kā arī ļoti detalizēti – ar kādu priekšmetu tie nodarīti, cik sitieni izdarīti, cik spēcīgi tie bijuši, ar ko tie izdarīti, pa kādām ķermeņa daļām tie izdarīti u.