ŽURNĀLS Tiesību prakses komentāri

2021. gada 4. jūnijā Latvijas Republikas Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2020-39-02, kas ērtības dēļ šajā komentārā tiks saukts par "Stambulas konvencijas" spriedumu. Pieteikumu šajā lietā bija iesniedzis 21 Saeimas deputāts no divām Saeimā pārstāvētām frakcijām – frakcijas "Jaunā Vienotība" un frakcijas "Attīstībai/Par!", kā arī viena neatkarīgā deputāte, kura publiskajā telpā tiek saistīta ar frakciju "Jaunā Vienotība", jo ir iestājusies šajā partijā.¹ Tas nebūtu nekas sevišķs, ja vien abas šīs partijas iepriekš nebūtu skaidri izteikušas savu viedokli saistībā ar Stambulas konvencijas ratifikāciju, paužot pārliecību, ka Stambulas konvencija jāratificē bez atrunām,² un attiecīgo partiju pārstāvošajam ministram parakstot apskatāmo konvenciju.³ Proti, ir publiski zināms, ka pieteikumu iesniegušo deputātu pārliecība par Stambulas konvencijas⁴ atbilstību Satversmei ir pretēja iesniegtajā pieteikumā paustajai pārliecībai. Jautājumus šajā sakarā Sa­tversmes tiesas organizētajā preses konferencē⁵ uzdeva arī klātesošie žurnālisti, uz ko Satversmes tiesas sniegtā atbilde bija diplomātiska – deputātiem ir tiesības iesniegt pieteikumus un konkrētais pieteikums atbilda likumā noteiktajām prasībām.

Satversmes tiesas likums tiešā tekstā neaizliedz iesniegt pieteikumu, kas ir pretējs personu faktiskajai iekšējai pārliecībai, jo iekšējā pārliecība nav juridiski novērtējams vai pārbaudāms lielums. Turklāt politikā domāt vienu, bet runāt (vai šajā gadījumā – rakstīt) citu diemžēl nav nekas neierasts. Tomēr, autores ieskatā, ar šādu rīcību deputāti Satversmes tiesu noliek ķīlnieka lomā politisko cīņu un diskusiju krustugunīs, "piespiežot" Satversmes tiesu risināt jautājumus, kurus paši sev vien zināmu iemeslu dēļ atrisināt nevēlas vai nespēj.

Jāatzīst, ka šis nav vienīgais gadījums, kad strīds no likumdevēja jeb Saeimas tiek novirzīts uz Satversmes tiesu, piešķirot tai ne tikai "konstitūcijas sargsuņa", bet arī sabiedrisko diskusiju risinātāja un politiskā šķīrējtiesneša lomu. Spilgts piemērs tam ir 2020. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2019-29-01,⁶ kad Sa­tversmes tiesa bija spiesta vērtēt politiķu populistisko un priekšvēlēšanu gaisotnē likumā ierakstīto solījumu izpildes iespējamību. Līdzīgi ir arī salīdzinoši nesenie Satversmes tiesas spriedumi Administratīvi teritoriālās reformas lietās,⁷ kad likumdevējs savus politiskos apsvērumus centās noslēpt aiz likumā neierakstītiem kritērijiem, savukārt Satversmes tiesa atbilstoši iesniegtajiem pieteikumiem bija tiesīga pārbaudīt reformu vienīgi attiecībā uz pašvaldībām, kuras iesniegušas pieteikumus, nevis visu reformu kopumā.

Satversmes tiesai ir pienākums izskatīt iesniegtu pieteikumu un taisīt nolēmumu ierosinātā lietā. Satversmes tiesas likums neparedz tiesības atteikt pieteikuma pieņemšanu tā iemesla dēļ, ka pieteikuma iesniedzējs tiesu izmanto kā instrumentu savu politisko mērķu sasniegšanai. Tādēļ jautājums par šāda veida pieteikuma pieļaujamību vairāk ir ētiskas dabas, nevis juridisks jautājums, un Satversmes tiesai faktiski nebija citas izejas kā vien taisīt spriedumu šajā lietā, ko Satversmes tiesa acīmredzami ir darījusi maksimāli šauri, samazinot visas dažādās iespējamās Stambulas konvencijas interpretācijas iespējas līdz vardarbībai pret sievietēm un neanalizējot to, vai Stambulas konvencijas paredzētā aizsardzība būs attiecināma arī uz bioloģiskiem vīriešiem, kas sevi identificē kā sievietes. Satversmes tiesas spriedums neatbild uz politiskajām diskusijām Stambulas konvencijas sakarā, tomēr tāds arī nav Satversmes tiesas uzdevums.

Tomēr arī juridiski no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 iespējams gūt vairākas vērtīgas atziņas. Viena no tām – Satversmes preambula pati par sevi nav tiesību norma, atbilstību kurai vērtē Satversmes tiesa. Šādu viedokli Satversmes tiesa cita starpā ir pamatojusi ar Satversmes preambulas izstrādes materiāliem, kas parāda, ka Satversmes preambula arī nebija iecerēta kā tiesību normu pamatavots, bet drīzāk kā palīgavots tiesību normu interpretācijā, kā "fons" jeb "lēca", caur kuru interpretējamas gan Satversmes, gan citu normatīvo aktu normas. Šajā aspektā Satversmes tiesas prakse noteikti vēl turpinās attīstīties daudzos nākotnes nolēmumos.

Vēl viena būtiska atziņa saistīta ar Satversmes 99. pantā ietverto domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Satversmes tiesa analizējamajā spriedumā uzsvērusi, ka personām ir tiesības turēties pie saviem uzskatiem par sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, kas, pēc šīs personas domām, atbilst sievietēm vai vīriešiem, turklāt demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Valsts iespējas šajā aspektā aprobežojas ar informācijas piedāvāšanu, tomēr pieņemt šo informāciju vai nepieņemt ir katras personas ziņā.

Acīmredzami iesniegtajā pieteikumā nav analizēta Stambulas konvencijas piemērošanas prakse jeb precīzāk – uzraudzības institūcijas GREVIO prakse, kas pēdējā gada laikā vien veido 338 ziņojumus,⁸ un arī Satversmes tiesa nav šo praksi vērtējusi pati pēc savas iniciatīvas. Tomēr starptautiska līguma ratifikācija nozīmē arī labprātīgu pakļaušanos tā uzraudzības institūcijas prasībām un rekomendācijām, tādēļ politiķiem, pirms ratificēt Stambulas konvenciju, vajadzētu rūpīgi iepazīties ar tās piemērošanas praksi, lai neattaptos situācijā, kurā ir ratificēts "kaķis maisā".

Noslēdzot gribas aicināt katru – gan likumdevēju, gan Satversmes tiesu – saglabāt savu vietu un lomu Latvijas kā valsts konstitucionālās uzbūves sistēmā, likumdevējam risinot politiskus jautājumus, bet Satversmes tiesai paliekot pie juridiskiem jautājumiem un juridiskas konstitucionalitātes analīzes. Līdzšinējā pieredze, pārkāpjot šīs robežas, autores ieskatā, nav bijusi veiksmīga un risinājuma vietā ir radījusi vienīgi dziļākus konfliktus un šķelšanos. Lai saglabātu savu autoritāti, Satversmes tiesa nedrīkst ieņemt politisku pozīciju.