Senāta Administratīvo lietu departaments 15. februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei bija uzlikts pienākums reģistrēt pieteicēju par Latvijas Republikas pilsoni. Senāts atzina, ka apgabaltiesa nepamatoti piešķīrusi nozīmi vienīgi apstāklim, ka pieteicēja vecāmāte un māte savulaik ir reģistrētas par Latvijas pilsonēm, bet nav vērtējusi, vai pierādījumi apstiprina pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.
Izskatāmajā lietā pieteicējs lūdza reģistrēt viņu par Latvijas pilsoni, pamatojoties uz to, ka viņš ir pēcnācējs personai, kura bija Latvijas pilsonis 1940. gada 17. jūnijā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde atteica pieteicēju reģistrēt par Latvijas pilsoni, jo pierādījumi neapstiprināja pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā. Apgabaltiesa uzlika pienākumu piešķirt pieteicējam pilsonību, norādot, ka pārvalde, piešķirot pilsonību pieteicēja vecaimātei un mātei, jau ir izvērtējusi pieteicēja vecāsmātes piederību Latvijas pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā, kā arī pārvalde nav lēmusi par pilsonības atņemšanu pieteicēja vecaimātei un mātei.
Senāts atzina, ka pieteicēja vecāsmātes reģistrēšana par Latvijas pilsoni pati par sevi nenodibina prejudiciālu faktu par to, ka viņa ir bijusi Latvijas pilsone jau 1940. gada 17. jūnijā. Vecāsmātes reģistrēšanas fakts neizslēdz to, ka pierādījumi var neapstiprināt viņas piederību pilsoņu kopumam 1940. gada 17. jūnijā.
Senāts arī atzina, ka tas, ka pārvalde nav atcēlusi administratīvos aktus, ar kuriem pieteicēja vecāmāte un māte reģistrētas par Latvijas pilsonēm, nevar būt par pamatu, lai turpinātu praksi reģistrēt pēcnācējus par Latvijas pilsoņiem, nepastāvot nepieciešamajam priekšnoteikumam.
Lieta SKA-572/2021 (A420165819).