28. jūnijā svinīgā ceremonijā Rīgas pilī tiesneša zvērestu Valsts prezidentam Egilam Levitam deva Augstākās tiesas tiesnese Kristīne Zīle.
Uzrunājot jauno tiesnesi, Valsts prezidents Egils Levits sacīja:
“Ir iedibināta laba tradīcija, ka Augstākā tiesa iegūst savus jaunos tiesnešus no diviem avotiem – pieredzējušus tiesnešus no tiesu sistēmas un ļoti kvalificētus, profesionālus juristus “no ārpuses”. Rezultātā Augstākajā tiesā mēs iegūstam gan tiesnešus, kuriem jau ir ilga tiesu pieredze, gan arī tādus, kuriem ir īpaši augsta juridiskā kvalifikācija, lai kļūtu par Augstākās tiesas tiesnesi. Vislabākais piemērs esat Jūs, Strupiša kungs! Arī Jūs tikāt uzaicināts, balstoties Jūsu profesionālajā un zinātniskajā pieredzē. Šeit man jāsaka, ka zinātniskā un profesionālā pieredze jurisprudencē ļoti labi papildina viena otru, jo būtība ir tā pati. Proti, jurisprudencē Jūs saskaraties ar lietām, ko pēc zinātniski atzītiem kritērijiem Jūs atrisināt, savukārt zinātnē Jūs abstrakti risināt jautājumus, ar ko Jūs praksē varētu saskarties.
Zīles kundze, Jūs esat ideāls piemērs labajai praksei, ko es nupat minēju. Proti, Jums ir jau ilgstoša advokātes pieredze, bet vienlaikus arī ilgstoša lektores pieredze Latvijas Universitātē, it sevišķi mantojuma tiesību, ģimenes tiesību un civilprocesu jautājumos. Tagad Jūs ar šīm juridiskās zinātnes apakšnozarēm saskarsieties praktiskajā darbā. Protams, tiesnesim arī advokāta dzīves pieredze ir ārkārtīgi nozīmīga.
Senāts un Augstākā tiesa ieņem īpašu lomu Latvijas juridiskajā sistēmā, jo tā ir pēdējā instance, kas nosaka tiesību normu interpretāciju. Protams, var kritizēt arī Augstākās tiesas spriedumus, kam ir domāta zinātne, kas vēlāk recenzē spriedumus un pasaka, ka, iespējams, vajadzēja citādāk. Tas ir normāli, un mums būtu jāattīsta tiesu spriedumu recenziju žanrs tiesību zinātnē. Bet no institucionālā viedokļa ir pareizi, ka lieta ir pabeigta, un pēc attiecīgās lietas beigām tās dalībniekiem dzīve sākas no jauna. Šis aspekts ir jāņem vērā tiesas spriešanā – vienmēr virzīties uz objektīvu patiesību un uz taisnīgumu tādā veidā, lai Jūs vienmēr varat teikt: “Mans spriedums vienai vai otrai pusei ir neizdevīgs, bet tas ir taisnīgs.”
Nobeigumā, Zīles kundze, es Jums novēlu vienmēr par saviem spriedumiem spēt teikt, ka tas ir pareizs un taisnīgs.”
