Lai veidotu vienotu tiesu praksi, Senāta Krimināllietu departaments publicējis lēmumu paplašinātā, piecu senatoru sastāvā izskatītā lietā personas apsūdzībā par seksuālu vardarbību. Senāts lēmumā skaidrojis mazgadības kā cietušā bezpalīdzības stāvokļa pazīmi Krimināllikuma 160. panta (seksuāla vardarbība) izpratnē.
Senāts lēmumā atsaucies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksi un analizējis lietā piemērojamās Eiropas Savienības un Latvijas tiesību normas. Senāts lēmumā norāda – lai konstatētu cietušā atrašanos bezpalīdzības stāvoklī, ir nepieciešams vērtēt ne vien bērna vecumu, bet arī to, vai bērns var izdarīt apzinātus secinājumus par ar viņu veikto seksuāla rakstura darbību nozīmi un paust apzinātu piekrišanu šīm darbībām.
Senāts piekrīt tiesību doktrīnā paustajam viedoklim, ka bērnus, kuri nespēj izrādīt pienācīgu pretošanos varmākam vai neapzinās pret viņiem vērsto seksuālo vardarbību, ir efektīvi un īpaši jāaizsargā. Minētais nosacījums nostiprināts starptautiskajās, supranacionālajās un nacionālajās tiesību normās.
Senāts norāda, ka mazgadība ir viens no apstākļiem, kas raksturo bezpalīdzības stāvokli. Tomēr atziņa par to, ka mazgadīga persona atrodas bezpalīdzības stāvoklī, nav attiecināma uz jebkuru situāciju. Ja tiesai rodas saprātīgas šaubas par mazgadīgas personas atrašanos bezpalīdzības stāvoklī vai uz šādām šaubām argumentēti norāda aizstāvība, tiesai atzinums par cietušā atrašanos bezpalīdzības stāvoklī ir jāmotivē, aplūkojot kopumā un savstarpējā sakarībā visas kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par cietušā atrašanos tādā fiziskā vai psiholoģiskā stāvoklī, kas liedz izrādīt jebkādu vērā ņemamu pretošanos un/vai iespēju saprast ar viņu izdarīto darbību raksturu un nozīmi.
Izvērtējot cietušā atrašanos bezpalīdzības stāvoklī mazgadības dēļ, ir jāvērtē personas garīgais, sociālais briedums un tas, vai persona skaidri un apzināti izteikusi piekrišanu seksuālām attiecībām, un piekrišanas cēloņus.
Pamatojoties uz minēto apsvērumu kopumu, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa izskatāmajā lietā nav izvērtējusi apsūdzētā apelācijas sūdzības argumentu par to, vai cietušās noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas brīdī atradušās bezpalīdzības stāvoklī, un nav sniegusi skaidrojumu, kāpēc tiesai neizraisīja saprātīgas šaubas apstāklis, ka neilgu laiku pirms četrpadsmit gadu sasniegšanas cietusī neizprata ar viņu izdarīto darbību raksturu, būtību un sekas, bet uzreiz pēc četrpadsmit gadu sasniegšanas seksuālā rakstura darbību nozīmi saprata un labprātīgi piekrita tām.
Ievērojot minēto, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā, ar kuru atstāts negrozīts pirmās instances tiesas spriedums par apsūdzētā atzīšanu par vainīgu, par apsūdzētajam noteikto galīgo sodu un kaitējuma kompensācijas piedziņu no apsūdzētā par labu valstij un cietušajām. Atceltajā daļā lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Senāts atstāja negrozītu apsūdzētajam piemēroto drošības līdzekli – apcietinājumu.
Lietai ir slēgtas lietas statuss. Anonimizēts Senāta lēmums. Lieta Nr. SKK-[O]/2023