Senāta Krimināllietu departaments atcēla Kurzemes apgabaltiesas lēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai, jo procesuālie pārkāpumi pirmās instances tiesas darbā bija konstatēti kļūdaini. Senāts atzina, ka juridiskai personai nav tiesību uz pēdējo vārdu.
Kurzemes rajona tiesa vienu no trim apsūdzētajiem notiesāja par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ar ko valstij nodarīti zaudējumi lielā apmērā. Abi pārējie apsūdzētie tika notiesāti par šī noziedzīgā nodarījuma atbalstīšanu. Divus apsūdzētos tiesa atzina par vainīgiem un sodīja arī par to, ka tie pārkāpa atkritumu apsaimniekošanas noteikumus, radot būtisku kaitējumu dabas videi. Juridiskai personai tika piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa. No juridiskās personas un apsūdzētajiem valsts labā tika piedzītas materiālā kaitējuma kompensācijas.
Kurzemes apgabaltiesa, izskatot apelācijas protestu un apelācijas sūdzības, konstatēja procesuālus pārkāpumus un pārsūdzēto spriedumu atcēla, lietu nosūtot jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.
Senāts apgabaltiesas secinājumus, kas attiecas uz procesuālajiem pārkāpumiem, atzina par kļūdainiem.
Lietā bija jānoskaidro, vai juridiskajai personai procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu piemīt tiesības teikt pēdējo vārdu. Senāts atzina, ka tiesības uz pēdējo vārdu ir īpaši personiskas tiesības, kuras pēc savas būtības nav īstenojama arī ar pārstāvja starpniecību. Juridiskai personai ir tiesības uz aizstāvību, un tiesas pienākums ir šīs tiesības ievērot, tomēr tās īstenojamas bez pēdējā vārda tiesībām. Pēdējā vārda tiesības ir vienīgi pašam apsūdzētajam, kurš ir fiziska, nevis juridiska persona.
Senāts arī nekonstatēja, ka juridiskās personas, pret kuru uzsākts process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu, pārstāvis būtu vēlējies izmantot tiesības sniegt liecību un tiesa tās būtu ierobežojusi vai liegusi.
Senāta 2024. gada 29. oktobra lēmums lietā Nr.SKK-78/2024 (11816006620).