Senāta Krimināllietu departaments lietā par dižtūjas nociršanu atcēla Zemgales apgabaltiesas spriedumu un nodeva to atkārtotai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Zemgales apgabaltiesa iepriekš atzina apsūdzēto par vainīgu īpaši aizsargājamas dabas teritorijas iznīcināšanā, ar to nodarot būtisku kaitējumu. Viņam piespriests 200 stundu sabiedriskais darbs, kā arī uzlikts pienākums atlīdzināt valstij 23 650 euro materiālo zaudējumu. Apelācijas instances tiesa secināja, ka laika posmā no 2017. gada janvāra līdz 2019. gada aprīlim apsūdzētais, būdams nesen iegādāta īpašuma īpašnieks Neretas novadā, uzdevis nolīgtiem darbiniekiem nozāģēt tur augošu valsts nozīmes dabas pieminekli – aizsargājamu Rietumu tūju – bez nepieciešamās Dabas aizsardzības pārvaldes un pašvaldības atļaujas. Darbinieki viņa norādījumus izpildīja un koks tika nozāģēts. Saskaņā ar noteikumiem dižkoka statusu tūja iegūst, kad stumbra apkārtmērs sasniedz 150 cm. Šim kokam tas bijis 174 cm.
Senāts atzina, ka attiecībā uz rīkojumu nozāģēt dižkoku kriminālatbildība ir iespējama tikai tad, ja konstatējams tiešs vai netiešs nodoms, bet ne neuzmanība.
Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa, pielīdzinot noziedzīgu nevērību (vienu no neuzmanības formām) netiešam nodomam, nepareizi interpretējusi Krimināllikuma normas. Senāts lēmumā norāda – lai konstatētu netiešu nodomu pret darbību – rīkojumu nozāģēt dižkoku –, jābūt konstatētiem apstākļiem, kas apsūdzētajam radīja pamatu nopietni pieļaut to, ka kādam no kokiem varētu būt īpašs aizsardzības režīms, bet apsūdzētais, apzināti pieļaujot jeb samierinoties ar šādu varbūtību, deva rīkojumu koku nocirst.
Apelācijas instances tiesai tiesai, izskatot lietu no jauna, jāizvērtē gan apsūdzētā veiktie, gan neveiktie pasākumi koka tiesiskā statusa noskaidrošanai, un citi apstākļi, kas var liecināt par apsūdzētā subjektīvo attieksmi pret doto rīkojumu.
Lieta Nr. SKK-196/2025 (11370038219)
