Senāta Civillietu departaments ir atcēlis Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā un nodevis atkārtotai izskatīšanai lietu, kurā prasītāja – fiziska persona – bija vērsusies tiesā pret divām juridiskām personām, lūdzot atcelt līgumu, ar kuru viņa bija pārdevusi sev piederošo dzīvokļa īpašumu vienai no atbildētājām, un pilnībā atjaunot viņas īpašuma tiesības uz pārdoto dzīvokli. Apgabaltiesa bija apmierinājusi prasītājas apelācijas sūdzību un atzinusi gan sākotnējo īpašuma pirkuma līgumu, gan atbildētāju vēlāk noslēgto savstarpējo līgumu par spēkā neesošiem.
Senāts norāda, ka, atzīstot sākotnējo nekustamā īpašuma atsavinājuma darījumu par spēkā neesošu, nevar bez atsevišķas analīzes izdarīt vispārinātu secinājumu, ka arī visi turpmākie darījumi ar šo nekustamo īpašumu nav spēkā. It īpaši jāņem vērā labticīga ieguvēja aizsardzības princips un jāpārliecinās, vai jaunais īpašnieks īpašumu ieguvis labā ticībā. Lai gan prasītāja bija norādījusi uz vairākiem apstākļiem, kādēļ otrā atbildētāja nevarētu būt atzīstama par labticīgu ieguvēju, piemēram, atbildētāju savstarpējā līguma noslēgšanu bez peļņas nolūka un nespēju ticami izskaidrot, kā nonākts līdz šā līguma slēgšanai, apgabaltiesa šos apstākļus nav pienācīgi vērtējusi un atcēlusi atbildētāju savstarpējo līgumu uz cita pamata – proti, ka tas noslēgts par nepamatoti zemu un tirgu kropļojošu cenu. Atsaucoties uz tiesību doktrīnas atziņām, Senāts pieņemtajā spriedumā atgādina, ka par spēkā neesošiem ir pamats atzīt neattaisnojamus un īpaši apgrūtinošus līguma noteikumus, kas neatbilst labiem tikumiem un ir vērsti uz neattaisnotu priekšrocību gūšanu.
No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja bija nonākusi materiālās grūtībās un viņas dzīvokli bija paredzēts pārdot izsolē par labu hipotekārajam kreditoram. Lai risinātu situāciju, viņa bija atsaukusies piedāvājumam aizņemties nepieciešamos līdzekļus, ko bija izteikusi viena no atbildētājām. Taču faktiski aizdevuma līguma vietā, nepietiekami pārvaldot valsts valodu un pienācīgi neizprotot savas tiesības juridisko zināšanu trūkuma dēļ, prasītāja bija parakstījusi pirkuma līgumu un pārdevusi savu īpašumu. Vēlāk šis īpašums tika pārdots tālāk otrai atbildētājai, kas bija ar prasītāju noslēgusi īres līgumu. Tādēļ prasītāja bija cēlusi tiesā prasību pret abām atbildētājām, argumentējot, ka pirmā atbildētāja panākusi sākotnējā līguma noslēgšanu ar viltu, bet otrā atbildētāja ieguvusi īpašumu, par kuru tai bija jāapzinās, ka darījums ir nekorekts.
Lieta SKC-28/2025 (C29507419)
