Senāta Civillietu departaments ir izskatījis kasācijas sūdzību civillietā par stipendijas maksas, līgumsoda un likumisko nokavējuma procentu piedziņu un atzinis, ka Rīgas apgabaltiesas spriedums daļā par stipendijas maksas un likumisko procentu piedziņu ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apgabaltiesā.
No lietas apstākļiem izriet, ka prasību cēlusi reģionālā slimnīca pret ārsti, kas vienlaikus ar rezidentūras studijām uzsāka darbu slimnīcā un ar kuru slimnīcai bija noslēgts stipendiju līgums. Saskaņā ar šo līgumu slimnīca apņēmās maksāt rezidentei ikmēneša stipendiju un nodrošināt darba vietu pēc studiju beigām, bet rezidente apņēmās sekmīgi un nepārtraukti mācīties un pēc studiju pabeigšanas nostrādāt slimnīcā vismaz piecus gadus vai atlīdzināt slimnīcai visus izdevumus divkāršā apmērā. Tā kā pušu darba attiecības tika priekšlaicīgi izbeigtas pēc atbildētājas uzteikuma, prasītāja cēla prasību par divkāršas izmaksātās stipendijas summas un nokavējuma procentu piedziņu.
Rīgas pilsētas tiesa apmierināja prasību daļēji un piedzina no atbildētājas daļēju stipendijas maksu, bet noraidīja prasību pārējā daļā. Rīgas apgabaltiesa noraidīja prasītājas apelācijas sūdzību un atzina, ka puses savstarpēji vienojušās par apmācību Darba likuma izpratnē un šādas vienošanās termiņš nevar būt ilgāks par diviem gadiem, tādēļ atbildētājai jāatlīdzina stipendijas izmaksa tikai par starpību starp šo termiņu un faktiski nostrādāto laiku. Tiesas ieskatā, vienošanās par līgumsodu ir pretēja Darba likumam, kas šādus līgumsodus darbiniekam neparedz.
Senāts norādīja, ka judikatūrā jau iepriekš atzīts, ka mācības rezidentūrā nav atzīstamas par profesionālajām apmācībām vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumiem, uz ko attiektos minētie Darba likuma ierobežojumi, jo rezidentūra veido būtisku ārsta izglītības daļu, un bez tās persona nevar iegūt ārsta sertifikātu. Stipendijas līgums ir reģionālās slimnīcas rīks, kas motivē rezidentus noteiktu laiku nostrādāt slimnīcā, lai tādējādi nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību reģionā. Šāda pienākuma leģitīmo mērķi ir atzinusi arī Eiropas Savienības Tiesa. Tādēļ prasītājai ir atzīstamas tiesības prasīt stipendijas atmaksu, samazinot to proporcionāli nostrādātajam laikam. Arī daļā par likumisko procentu piedziņu tiesa nav pienācīgi apsvērusi, vai atbildētājai varēja būt pamats šaubīties par izpildāmo saistību, jo atbildētājas pozīcija ir pretrunā ar judikatūras atziņām, ko Senāts bija izteicis un publicējis laikā, kad puses atradās darba tiesiskajās attiecībās.
Savukārt daļā par līgumsodu, kā norāda Senāts, apelācijas instances tiesa pareizi atzinusi šādu vienošanos par pretēju Darba likumam kā darbinieka stāvokļa pasliktināšanu, jo likumā nav paredzētas darba devēja tiesības ar šādu līgumsodu sodīt darbinieku par darba līguma uzteikumu.
Lieta SKC-124/2026 (C771292923)