Senāta Krimināllietu departaments ir izskatījis apsūdzēto iesniegtās kasācijas sūdzības krimināllietā par dokumenta viltošanu un viltota dokumenta izmantošanu un atzinis, ka Rīgas apgabaltiesas lēmums ir atceļams daļā par apsūdzēto atzīšanu par vainīgiem un sodīšanu. Lieta šajā daļā nodota atkārtotai izskatīšanai apgabaltiesā.
Saskaņā ar apsūdzību apsūdzētie, zinot, ka pret vienu no viņiem apmierināta prasība civillietā par zaudējumu piedziņu un pastāv iespēja, ka tiks apķīlāta viņa manta, tai skaitā abu apsūdzēto kā laulāto kopīgā manta, vienojās ar zvērinātu notāru par dokumenta viltošanu. Šim nolūkam ar atpakaļejošu datumu tika sagatavots līgums par laulāto mantas statusa noteikšanu, kura saturs norādīja, ka kopīgajā mantā ietilpstošais nekustamais īpašums patiesībā pieder otrai apsūdzētajai kā atsevišķā manta. Pēc dokumenta sagatavošanas un parakstīšanas pie zvērināta notāra apsūdzētie iesniedza līgumu reģistrēšanai laulāto mantisko attiecību reģistrā un Rīgas rajona tiesas Zemesgrāmatu nodaļā, kur minētais īpašums tika reģistrēts kā apsūdzētās atsevišķā manta. Šo darbību rezultātā pret īpašumu netika veikta piedziņa civillietā, kas prasītājam liedza atgūt zaudējumus lielā apmērā.
Rīgas pilsētas tiesa atzina apsūdzētos par nevainīgiem un attaisnoja, atzīstot, ka strīdus īpašumu apsūdzētā jau iepriekš bija ieguvusi uz agrāka dāvinājuma līguma pamata, tādēļ viltotais līgums nav faktiski mainījis nekustamā īpašuma tiesisko statusu un piederību.
Izskatījusi lietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesa atcēla attaisnojošo spriedumu, atzina apsūdzētos par vainīgiem un katru no viņiem sodīja ar naudas sodu 30 minimālo mēnešalgu apjomā, kas atbilst 22 200 eiro. Tiesa atzina, ka strīdus īpašums ir bijis abu laulāto kopīgā manta, par ko liecina apsūdzētā subjektīvā attieksme pret īpašumu, tostarp norādot to valsts amatpersonas deklarācijās kā kopīpašumu un ieguldot tajā līdzekļus.
Senāts atzina, ka apgabaltiesas secinājums par īpašuma piederību pirms līguma noslēgšanas nav bijis pamatots ar pienācīgu tā tiesiskā statusa izvērtējumu un Civillikuma normu pareizu piemērošanu. Kā norāda Senāts, saskaņā ar Civillikumu īpašums, ko laulības laikā ieguvis viens laulātais bez atlīdzības, ir viņa atsevišķā manta uz likuma pamata, un nedz otra laulātā ieguldījums ēkas būvniecībā uz šādā veidā iegūta zemes gabala, nedz ziņu norādīšana valsts amatpersonas deklarācijā nevar to mainīt un radīt īpašuma tiesības. Turpretī šim īpašumam vēlāk pievienotais blakus esošais zemes gabals ir iegādāts uz apsūdzētās noslēgta pirkuma līguma pamata, tādēļ tā tiesiskais statuss bija izvērtējams atsevišķi, taču apgabaltiesa to nav izdarījusi. Minētais ir ietekmējis arī kaitējuma esības un apmēra vērtējumu, jo tiesa to ir pamatojusi, pieņemot, ka viss strīdus īpašums ir bijis laulāto kopīga manta.
Senāta lēmumā arī vērsta uzmanība uz apstākli, ka viltota dokumenta juridiskā nozīme var izpausties ne vien jaunu tiesību nodibināšanā, bet arī jau pastāvošu tiesību īstenošanas nodrošināšanā. Tā kā līgums izmantots ierakstu izdarīšanai publiskos reģistros, tiesai būs jāvērtē arī tā juridiskā funkcija un iespēja ar tā izmantošanu iegūt konkrētas tiesības vai atbrīvoties no pienākumiem.
Lieta SKK-460/2026 (11514002418)