Krievijas agresija Ukrainā un izvērstās hibrīdkara aktivitātes Eiropā ir radījušas izaicinājumus pamattiesībām, tostarp vārda brīvībai un tiesībām uz brīvām vēlēšanām. Arvien biežāk sastopamies ar situācijām, kad kiberuzbrukumi un dezinformācijas kampaņas tiek izmantotas kā instruments, lai ietekmētu sabiedrības diskusiju un grautu uzticību demokrātijai un tās institūcijām. Tieši tiesības uz brīvām vēlēšanām nodrošina iespēju ikvienam pilsonim brīvi paust savu gribu, vēlēšanās izvēloties tautas priekšstāvjus, un garantē parlamenta leģitimitāti. Demokrātija nevar funkcionēt bez brīvām vēlēšanām. Tādēļ dezinformācijas kampaņas tiek izmantotas kā ierocis, lai ietekmētu vēlēšanas, sagrozītu realitāti un polarizētu sabiedrību.
Analizējot to, kādai būtu jābūt tiesību sistēmas atbildei un piemērojamiem standartiem, lai stiprinātu demokrātijas un pasargātu valstis no šādiem uzbrukumiem, viennozīmīgas atbildes starptautiski pagaidām nav.1 Tikmēr atsevišķu valstu, kā, piemēram, Rumānijas un Austrijas, tiesas, ir sniegušas savu juridisko vērtējumu, saskaroties ar situācijām, kad brīvu vēlēšanu tiesību īstenošana ir apdraudēta, lemjot tostarp par vēlēšanu rezultātu atcelšanu.2 Šajā rakstā autors analizē pagājušā gadā pieņemto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) spriedumu lietā “Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti”,3 kurā tiesa pirmo reizi vērtēja valsts pozitīvo pienākumu ietvaru situācijās, kad ārvalsts īsteno intensīvu dezinformācijas kampaņu, lai ietekmētu vēlēšanu rezultātus, kā arī jau iepriekš skatīto tiesas lēmumu lietā “Călin Georgescu pret Rumāniju”4 saistībā ar Rumānijas Konstitucionālās tiesas lēmumu atcelt prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultātus.
Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti
Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa spēra piesardzīgu, bet būtisku soli Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) ietverto tiesību uz brīvām vēlēšanām satura un valsts pienākumu interpretācijā.5 Līdzšinējā tiesas prakse attiecās uz specifiskiem vēlēšanu sistēmas un norises elementiem un pamatā ietvēra valsts iejaukšanos, piemēram, liedzot kādai personai vēlēt6 vai kandidēt vēlēšanās, vai vēlēšanas regulējošo tiesību aktu pārkāpšanu. Šāda veida lietas ir bijušas arī pret Latviju – “Ždanoka pret Latviju”7 un “Ādamsons pret Latviju”,8 kurās sūdzības iesniedzējiem tika liegtas tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes