ŽURNĀLS Numura tēma

O, liberastu ideoloģijas fans ierunājās. Ja nav pretargumentu, tad jānobano. Īzī...

P.S. Virtuālos pretiniekus nobanot, reālos - nošaut, vai ne? Gluži kā Staļins... Vienīgi viņam nebija virtuālo pretinieku. Un PATS interesantākais, ka šādi ļautiņi vārdos ir par absolūtām cilvēktiesībām. Lūk, jums ilustrācijai liberastisma vieplis visā tā pretīgumā...

Pēc izteiksmes manieres atgādināt Juri no Strasbūras.

Vēl viens nespējīgais izteikties par tēmu...

Vai ar Vāciju vispār ir korekti salīdzināt? Tur taču prakšu un pat izglītības sistēma ir pilnīgi citādāka, nav pat teikts, ka labāka.

Piemēram, ja abstrahējamies no jurisprudences, tad inženierijā mums vienkārši trūkst kapacitātes nodrošināt pasaules līmeņa prakses. Mums nav nevienas sevi cienošas pasaules klases vai pat Eiropas apjoma rūpnīcas, kurā mēs radām vērā ņemamu PVN. Līdz ar to, vai šāds salīdzinājums ir korekts? No manas pieredzes, šķiet, nē, bet labojiet, ja kļūdos.

Daļēji pierītu, bet es domāju šauri - juristu studijas. Nav nekādu šaubu, ka Vācijā juristu studijas ir gaismas gadu labākas nekā Latvijā. Pats esmu gājis cauro abām un varu salīdzināt. Izglītības sistēma atšķirības būtiski neietekmē pašu svarīgāko - pasniedzēju un stundetu attieksmip ret studijām un darbu. Latvijā tiešibu zintāne ir hobijs; LU JF nav zinātnes universitātes fakultāte, bet papildus darba vieta jeb caurstaigājama iestāde, kurā cik ātri ieskrien, tik ātri izskrien.

Darbi nav vajadzīgi vienā gadījumā - ja universitāti un augstskolu uzskata par tikai tādu specializētu arodskolu, kur students paralēli darbam aiziet piestaigāt uz kursiem, saņem diplomu un pa galvu pa kaklu nu jau kā diplomēts jurists metas pelnīt naudu un taisīt karjeru. Diemžēl netrūkst tādu, kas tieši tā arī uzskata. Man ir nedaudz idealizētāks skatījums uz to visu un cerība, ka universitātes kādreiz uztvers kā konkrētās zinātņu nozares izcilības centrus, kur ar pētniecību nenodarbojas tikai tādēļ, ka ministrs vai klients kaut ko pasūtījis, bet tādēļ, ka zinātni uzskata par savu sūtību, kurā cenšas ievadīt arī visus studējošos.

Kāds tur "izcilības centrs" bakalauriem un maģistriem? Kā pasniedzējs pats no saviem studentiem neprasu nekādu pētniecību. Ko tad tādu oriģinālu viņi izpētīs? Vienīgais, kam noder tie rakstu darbi, ir treniņš rakstīšanai akadēmiskā formātā un kaut ko vairāk par tēmu palasīt.

Darbi ir vajadzīgi, jo kā citādi iemācīt studentu patstāvīgi meklēt, apkopot. sistematizēt un analizēt informāciju? Nav jau citu variantu.

Problēma ir drusku cita. LU mācībspēki 90% gadījumu nesaprot, ka bakalaura darbam jāatšķiras no maģistra darba un ka arī doktora disertācijai jāatšķiras no maģistra darba. Nevar no 3.kursa studenta prasīt briesmīgas inovācijas un domu lidojumu, jo šajā izglītības stadijā galvenais ir iemācīt pamatiemaņas.

Maģistra darbā, savukārt, jau var prasīt oriģinalitāti, augstāku domas lidojumu, novitāti.

Doktora darba ir jābūt PILNĪBĀ oriģinālam, ar dziļu pētājamā jautājuma izpratni gan dogmatiskajā, gan juridiskās tehnikas, gan tiesību filozofijas plāksnē.

Diemžēl bakalaurus liela daļa pasniedzēju čakarē kā maģistrus, prasot no viņiem to, uz ko bakalauri nav vēl gatavoti. Savukārt doktoru disertācijas 95% gadījumu ir tāda normāla maģistra darba līmenī. Dažas pat to līmeni nesasniedz...

Manās acīs plaģiātisma nosodīšana ir tāda kā nodeva jaunu ideju un atklājumu autoriem, lai ļautu sabiedrībai atcerēties, kam jāpateicas par ieguldītu darbu. Piemēram, kāds ir pūlējies un veicis plašu aptauju vai zinātniskus eksperimentus. Nu nav ētiski uz to rezultātiem atsaukties, liekot domāt, ka tie patiesībā ir tavējie. Idejas un abstraktas lietas, protams, neatkarīgi var ienākt prātā vairākiem, bet tas tad arī būs nojaušams no pārējā darba, jo kaut kādās lietās viedoklis un pamatojums atšķirsies, pretējā gadījumā tā nav jaunrade.

Protams, arī nejaušs plaģiātisms vienmēr būs risks. Es gan saprotu, ka runa ir par smagiem gadījumiem. Ja pāris reizes sanāks kādu teikumu noformulēt tāpat kā profesoram vai kursabiedram, diez vai sanāks kādas nepatikšanas. Bet ir jau cilvēki, kas pārkopē desmitiem šādu teikumu, pat veselas lappuses un nodaļas, pamainot labākajā gadījumā dažus vārdus.

Nu šitas jau izklausās pēc tautas masu brēkāšanas Delfos - nošaut, pakārt aiz olām, konfiscēt un nosūtīt uz kūdras purviem.