Latvija kļuva par Eiropas Padomes dalībvalsti 1995. gada 10. februārī, un tajā pašā dienā ārlietu ministrs Valdis Birkavs parakstīja Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju jeb Eiropas Cilvēktiesību konvenciju (turpmāk – Konvencija). Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja mudināja Latviju, tāpat kā citas jaunās dalībvalstis, ratificēt Konvenciju gada laikā. Tomēr šis notikums bija jāgaida gandrīz divarpus gadus.
Kļūšana par Eiropas Padomes dalībvalsti, kas ietvēra Konvencijas ratificēšanu, bija viens no neatkarību atguvušās Latvijas valsts svarīgākajiem ārpolitikas mērķiem. Vēlmi atgriezties Eiropas demokrātisko valstu saimē jau apliecināja 1990. gada 4. maijā īsu mirkli pēc neatkarības pasludināšanas pieņemtā deklarācija, kurā Latvijas Republikas Augstākā padome apņēmās savā darbā vadīties pēc Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta pieņemtajiem dokumentiem cilvēktiesību jomā.1 Tomēr Konvencijā nostiprināto saistību uzņemšanās, kuru izpildi pārraudzīja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – Tiesa), paredzēja topošās tiesību sistēmas vispusīgu savietojamības pārbaudi pirms Konvencijas saistību uzņemšanās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes