ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Viegli nebija izburties cauri asajiem komentāriem, bet vēlreiz paldies par tiem jebkurā gadījumā. Mēģināšu vēl īsi izklāstīt dažas savas domas.

1) Par domājamām daļām, ņemot vērā to abstrakto saturu, ir diskusija vai vispār tiesa var pieņemt lēmumu par ievešanu valdījumā uz domājamām daļām (sk. tēzi, ka ievest var tikai „reālā” īpašumā)? Te arguments „PAR” ir tāds, ka tagad tiesa var ievest valdījumā uz, piemēram ½ dzīvokļa, bet vēlāk izsolē var nonākt otra ½ un tad jau mēs varam nonākt līdz ievešanai valdījumā „veselam” īpašuma,. Otrs „PAR” arguments, ka var būt noteikta lietošanas kārtība (piemērs - daudzdzīvokļu māja, parādniekam lietošanā konkrēts dzīvoklis/telpu grupa).
2) Nevar tā vienkāršoti, kā komentāros norādīts, ka arī domājamās daļās ieved tāpat kā „parasti” un lai nu tur kopīpašnieki sadzīvo kā grib. Tie, kam ir pazīstama problemātika, piekritīs, ka tad atkal mēs runātu par tiem praksē bieži sastopamiem gadījumiem, kad kāds, kam tur ir tiesības lietot īpašumu (tā daļu), tiks izspiests (piemērs – pārod ½ dzīvokļa, bet dzīvoklī dzīvo otrs kopīpašnieks (ne-parādnieks), kam tā ir dzīvesvieta (mājoklis), ceru, ka tālāk varu nekomentēt). Un nevar, kā komentāros izskanēja iepriekš, blandīties pa kopīpašumu, likt mantas utml. Ievešanas valdījumā mērķis ir izstumt parādnieku (domājamo daļu bijušo īpašnieku), neaizskarot citu personu tiesības (kopīpašnieks, īrnieks). Šādā gadījumā, ievešana valdījumā izpaudīsies kā fakta konstatēšana, bet tālāk, kā rīkoties (lietot kopīgi vai dalīt kopīpašumu), lemjams tiesas ceļā. Turklāt, šāda kārtība nav manis (autora) izdomāta, bet ir nostiprinājusies praksē un ir kopsakarībā gan ar lietu tiesībām (to absolūto raksturu), gan cilvēktiesībām, gan arī krimināltiesībām.
3) Nevajadzētu jaukt domājamo daļu pirkšanu izsolē ar ievešanu valdījumā, tie ir divi dažādi procesi. Nevaru piekrist izteiktajam viedoklim, ka pērkot kopīpašnieku piekrišanu neprasīja, tātad arī ievedot valdījumā, nevajag piekrišanu prasīt (lūgums skatīt 2) punktu). Interesentiem varu arī minēt pirmskara doktrīnā izteikto, ka „ka ievešana nekustamā īpašuma domājamās daļās izbeidzas, kad zvērināts tiesu izpildītājs nosūta paziņojumu un noteiktā dienā uz vietas nekustamajā īpašumā paziņo līdzīpašniekam un citām personām, kas tur atrodas, ka ir notikusi īpašnieku maiņa”. Šim viedoklim arī es nevaru piekrist, jo, kā jau minēts iepriekš, var būt dažādas situācijas, kad ievešana nekustamā īpašuma domājamās daļās tomēr ir iespējama.

Visbeidzot, tomēr uzsvēršu sekojošo. Manis rakstītais nav paķerts „no gaisa”, tas balstās uz pastāvošo praksi (protams, ka tiesas, prokuratūra, policija, TM un LZTIP var kļūdīties, tāpat kā autors) un domu sakārtot neskaidro regulējumu. Tas viss neliedz komentētājiem argumentēt savu viedokli un šo praksi/doktrīnu mainīt, vai ne ? :)