JAUNUMI

Piekrītu filozofijai, ka ir labi cilvēki, kuri dažkārt izdara ko sliktu un ir slikti cilvēki, kuri dažkārt paveic ko labu (gribētos jau teikt, ka cilvēks nav ne slikts, ne labs, bet vērtējama ir tikai viņa rīcība un tās motīvi, taču pats tam īsti nepiekrītu – šādu pieeju varu attiecināt tikai uz bērniem jeb uz vēl neizveidojušām personībām). Protams, ņemot vērā to, ka “labs” un “slikts” ir subjektīvs vērtējums.
Parasti cilvēkiem ļoti ātri izveidojas pirmais priekšstats par kādu citu – labs/slikts. Taču dažkārt atbilde nav tik viennozīmīga, it sevišķi par spilgtām personībām (tā 1934. gada 15. maija atceres dienās bieži vien šāds jautājums izskan par Kārli Ulmani).
Arī senators Aigars Strupišs ir pietiekami kontraversāla un spilgta personība, lai varētu gūt ātru un viennozīmīgu pirmo priekšstatu vai iespaidu par viņu kategorijās labs/slikts (melns/balts). Manuprāt pārāk daudz diskutablu lēmumu, neizprotamas rīcības, ar viņa kompetenci un zināšanām pirmšķietami nesavienojamu argumentu. Tai pat laikā jāatzīst, ka nebaidās lemt drosmīgi, tostarp, pat klaji pretēji pārējiem kolēģiem (izcils piemērs ir viņa kvalitatīvās atsevišķās domas Disciplinārtiesas nolēmumā DT-2/2017). Pozitīvi, ka ne kā senators, ne arī kā Senāta departamenta priekšsēdētājs nevairījās komunicēt ar sabiedrību un brīvi paust savas domas.
Zināmu atbildi dod šodienas intervija nedēļrakstā IR - tiesu neatkarība Strupiša kunga prioritāšu sistēmā acīmredzot atrodas augstāk par tiesu nolēmumu kvalitāti. Tas daudz ko izskaidro, tostarp, principiālo atšķirību mūsu vērtību sistēmā, jo uzskatu, ka Augstākās tiesas neatkarība jau šobrīd ir būtiski pārsniegusi varas dalīšanas līdzsvaru un atsvaru. Arī to, kāpēc faktiski nav disciplinārlietu pret senatoriem, pat klaji nelikumīgu nolēmumu un rīcības sakarā. Taču jāatzīst, ka tas galvenokārt ir Senāta un tā vadības (priekšsēdētāja un viņa vietnieku) panākums, pie kā ir vainojams likumdevējs un izpildvara. Manuprāt ir vien dabiski, ka katrs varas atzars (un katra valsts iestāde un katra amatpersona) izcīna savu neatkarības cīņu valsts varas hierarhijā. Un Augstākā tiesa var būt šādas politiskas “cīņas” hrestomātisks paraugs (lasot likumu “Par tiesu varu” rodas jautājums – kā tas likumā ir iebalsots Saeimā?)
Jāpiekrīt vairumam, ka senators Aigars Strupišs uz šodienu bija labākais pretendents Augstākās tiesas tiesneša amatam (ievērojot likuma prasības par kandidātu izvirzīšanu, kā arī prasības kandidēšanai uz senatora amatu). Un var vien apbrīnot Genca kunga un Bičkoviča kunga tālredzību un spējas, tostarp uz politiskajiem kompromisiem.
Ļoti ceru, ka pēc stāšanās augstajā amatā iepazīsim citu Aigaru Strupišu, kurš tiesiskumu un demokrātiskās republikas pamatprincipus stādīs augstāk par viņa vadītās iestādes un faktiski visas tiesu sistēmas neatkarību. Ja ne, Latvijas tiesiskuma videi sliktāk nepaliks (esmu optimists), uzskatot, ka šajā sakarā esam zemākajā punktā, pēdējo gadu laikā iestājoties “tiesnešu valsts ” riskam.
Viennozīmīgi: būs citādi!