2024. gada 8. janvārī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas prokurors iesniedza kasācijas protestu par Rīgas apgabaltiesas 2023. gada 4. augusta attaisnojošo spriedumu kriminālprocesā par zemes ciparu televīzijas ieviešanas projektu 2008. – 2009. gadā un tā ietvaros SIA “Tet” noslēgtajiem līgumiem ar SIA “Hannu Digital” un AS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC).
Valsts apsūdzības ieskatā, apelācijas instances tiesa nav ievērojusi tiesisko regulējumu un judikatūrā paustās atziņas attiecībā uz pierādīšanu. Tiesa vairākus valsts apsūdzības izmantotos pierādījumus nepamatoti pasludinājusi par neattiecināmiem uz izskatāmo lietu. Nozīmīgu apstākļu vērtējumā un konstatēšanā tiesa bez pamata nekritiski un izšķirīgi vadījusies vien no pašu apsūdzēto liecībām. Tiesa nav vērtējusi vairākus valsts apsūdzības norādītos pierādījumus, tāpat lietā savāktos pierādījumus vērtējusi virspusēji un fragmentāri, atsevišķus pierādījumus vērtējusi arī neatbilstoši to saturam. Valsts apsūdzības ieskatā tiesa pierādījumus nav vērtējusi to kopumā un savstarpējā sakarībā.
Šādi pārkāpumi spriedumā konstatējami tādā mērā, ka tiesa nonākusi pie nepamatotiem un kļūdainiem atzinumiem izskatāmās lietas visos būtiskajos jautājumos, kuri attiecas uz celtajām apsūdzībām, tostarp arī nepamatoti secinājusi, ka apsūdzētie nav veikuši apsūdzībā norādītās darbības, lai, ar viltu un izmantojot uzticēšanos, zemes ciparu televīzijas ieviešanas projektā un līgumattiecībās ar SIA "Tet" un LVRTC prettiesiski un nepamatoti iesaistītu SIA "Hannu Digital", un tādējādi varētu iegūt SIA "Tet" finanšu līdzekļus, un ka SIA "Tet" noslēgtais līgums ar SIA "Hannu Digital" nav radījis nepamatotas izmaksas un tādējādi arī mantisku zaudējumu SIA "Tet".
Tiesa nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 177. panta trešo daļu, kas nosaka atbildību par krāpšanu, nonākot pie nepamatota un kļūdaina secinājuma, ka nav noticis minētā Krimināllikuma panta paredzētais noziedzīgais nodarījums.
Tiesa nav arī ievērojusi Kriminālprocesa likumā noteikto regulējumu attiecībā uz tiesībām atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, vienlaikus nepareizi piemērojot arī Krimināllikuma 318. pantu, kas nosaka atbildību par valsts amatpersonas tīšam darbībām, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu vai izraisījušas smagas sekas.
Valsts apsūdzības ieskatā, Rīgas apgabaltiesas spriedums ir atceļams un, izskatot lietu kasācijas instances tiesā, lieta nosūtāma jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.
