Senāta Administratīvo lietu departaments 9. jūlijā izskatīja lietu, kurā Latvijas nepilsonis vēlējās panākt uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Senāts atcēla pieteicējam labvēlīgo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Senāta spriedumā norādīts, ka lietā nav pareizi interpretēta un piemērota Pilsonības likumā ietvertā prasība pēc pastāvīgās dzīvesvietas Latvijā.
Pieteicējs bija iesniedzis iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai tiktu uzņemts Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Iestāde iebilda, ka neizpildās likuma prasība pēc pastāvīgās dzīvesvietas ilguma Latvijā. Pieteicējs vērsās tiesā. Apgabaltiesa pieteikumu apmierināja, laiku, kad pieteicēja dzīvesvieta bija deklarēta ārpus Latvijas, neatzīstot par šķērsli pieteicēja uzņemšanai Latvijas pilsonībā. Tiesa ņēma vērā, ka pieteicējs ir dzimis, audzis un ieguvis izglītību Latvijā, kā arī šeit dzīvo viņa tuvinieki. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde nepiekrita, ka minētie apstākļi attaisnotu atkāpšanos no likuma prasībām, un apgabaltiesas spriedumu pārsūdzēja.
Senāts norādīja, ka Pilsonības likumā ietvertie naturalizācijas noteikumi prasa, lai personai noteiktu laiku (ne mazāk kā piecus gadus) pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas būtu pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā. Pastāvīgās dzīvesvietas konstatēšanai likumdevējs apzināti izvirzījis divus priekšnoteikumus, kam jāizpildās vienlaikus. Pirmkārt, personai jābūt deklarētai dzīvesvietai Latvijā. Otrkārt, personai tajā faktiski jādzīvo. Tāpat likumdevējs apzināti ir piešķīris tiesisku nozīmi tieši piecu gadu periodam pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, pieļaujot gan zināmu pārtraukumu, gan īslaicīgu izbraukšanu. Šāds regulējums apzināti attiecināts arī uz nepilsoņiem.
Konkrētajā gadījumā apgabaltiesas konstatētais periods, kurā pieteicējs bija deklarējis savu dzīvesvietu ārpus Latvijas, pārsniedz likumā atļauto. Šādā situācijā ir būtiski, ka prasība pēc juridiskas dzīvesvietas deklarēšanas Latvijā nav formāla. Tā apliecina personas gribu labprātīgi apmesties un veidot savu dzīvi tieši Latvijā, iesakņojoties vietējā sabiedrībā un labprātīgi deklarējot saikni. Dzīvesvietas deklarēšana ārzemēs, lai arī kādu iemeslu dēļ tā veikta, norāda uz juridiskas saiknes pārtraukšanu ar Latviju un arī zināmu attālināšanos no iekļaušanās vietējā sabiedrībā.
Senāts vērsa uzmanību, ka naturalizācija ir brīvprātīgs process, kas veicams tikai gadījumā, ja pati persona vēlas šādā veidā iegūt pilsonību. Personai apzinoties, ka tā nākotnē vēlēsies iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā, ir laikus jāplāno sava rīcība tā, lai izpildītu likumā noteiktos naturalizācijas noteikumus. Ja persona konkrētajā brīdī tos neizpilda, naturalizācijas iesniegumu vēlāk var iesniegt atkārtoti.
Senāta spriedums. Lieta Nr.SKA-138/2024 (A420263120)
